Ir grūti piekrist Freibergam par kino tukšumu pēdējos vismaz piecpadsmit gadus, jo mūsu vecumā reti kuram var būt tik gara vilšanās vēsture, jo, piemēram, režisors Šnābels nav tukšs, ir Freiberga vecumā, un kino darbojas ne vairāk kā piecpadsmit gadus tikai. Un man, piemēram, patīk tādas statusa spēles, ka Bardema Reinaldo Arenasam Martinezs izdara eitanāziju ar I Love NY celofāna kulīti, kas ir reģistrēta un tikai ar speciālu atļauju lietojama prečuzīme, turklāt Martineza varonis ir viens no scenārija autoriem, un viņam veltīts raudulīgs specveltījums pašās titru beigās, tieši zem paziņojuma par Ņujorkas pašvaldības atļauju lietot slaveno preču zīmi skandalozajai eitanāzijas ainai, bet ir slinkums gūglēt, lai iepazītos ar publikas reakciju, pieņemot, ka eitanāzija Ņujorkā joprojām nav atļauta, un to, ka tās faktam filmā ir autobiogrāfisks svars, jo man pofigs par publikas reakciju šobrīd. Es zinu, ko šis gleznieciskais akts izdarīja ar mani vienu pašu nomaļā gultas seansā.