deviņdesmit-tur-kurā gadā vecāki aizveda uz operu pirmo reizi, uz kādu no pēdējām izrādēm tieši pirms slēgšanas uz remontu. uz karmenu, domājot, ka sīkajiem dzīvē varētu vairs nesanākt. zin kā tajos deviņdesmit-tur-kuros - kad kaut ko slēdza uz remontu, tiešām gadījās, ka tā arī nekad vairs neatslēdza. pilnīgi iespējams, ka tā bija vāja izrāde - dons hozē gan jau ka mūžvecs kārlis zariņš, bet karmena - nevarīga elfrīda pakule (es diršos, zinu), bet tā bija mana pirmā opera, un kā tāda ar manu jumtu tā izdarīja, paši zināt, ko. pēc tam, pēc remonta, jau pats sāku staigāt, un klausīties ierakstus, pa reizei kādus populārus gabalus (ne tikai lido doma un pārdoto līgavu, ja kas) gadījās dziedāt arī korī, un visos gadījumos tie vienmēr bija svētki, lai gan kvalitāte mēdza būt dažāda. šovakar karmenu skatījos otrreiz mūžā (pa cik-tur-padsmit gadiem no ierakstiem esmu to apguvis no galvas), un man bija tik ārkārtīgi skumji, ka tas puisītis tur augšā uz balkona maliņas varbūt redz operu pirmoreiz mūžā, un tieši karmenu, un tāpēc es nevarēju viņiem tur, uz skatuves, piedot paviršību, lai gan zinu taču pats savu vēsturi. |