piestāju maliņā, ne jau tā, ka vairs nevarētu, un drudžaini tagad būtu jāuzpīpē (mans pats jaunākais brālēns pīpē drudžaini, turēdams cigareti divos pirkstos (nevis starp diviem pirkstiem), un ātri izsūkdams dūmu, knapi atvelkot elpu. viņam tas, protams, šķiet stilīgi. viņš par drudžaini neko nezin), bet lai nomierinātos un izbeigtu, kā saka, projicēt savu nedrošību uz citiem satiksmes dalībniekiem, kas, šķiet, visi trako un mēģina mani notriekt. šajā stundā tā nevajadzētu būt. šajā galā lielākoties dzīvo mietpilsoņi, kas mājās neiecietīgi dzenas uzreiz pēc darba. un pillā jauniešu ar viņu jaunajām vecajām mašīnām nevar būt tik daudz. jau kuro dienu sema vasara lejuplādējas - kaut kādā leģendāri karstā vasarā ņujorkā, kā anotācija saka, visi esot palikuši traki un mēģinājuši viens otru notriekt. uz patiesu stāstu balstīta filma. nezinu, neesmu vēl redzējis, līdz tam vēl jātiek. |