kam no astrīdas brigaderes bail
esot, tipa, divas versijas - ka pirkt disneja multenes dziesmiņas nosaukumu bijis pārāk dārgi (who's afraid of a big bad wolf) un ka lugas autoram tas šķitis pikants akadēmisks joks. jebkurā gadījumā 66.gada ekranizējums trāpa manā mīļākajā filmu tipā, kas faktiski nav nekāds kino, bet ar kameras iespējām paplašināta teātra izrāde (pa retam kāds dramatiskāks zūms un šādi tādi montāžas triki), kurā viss spēks ir dialogos un aktierspēlē - nosacītā scenogrāfijā četri personāži vārds pa vārdam viens otru nogalina, sagriež gabalos, sašuj atpakaļ (vai nesašuj), slepkava ir sulainis, visu laiku aiz kadra paliek galvenais vaininieks, kas vienmēr ir iedomāts, dievs ir mašīna, ko nevar piešķilt, lai aizbēgtu, kad telefonsakari aizputināti un tā tālāk. tāpat kā trijatā kaukt uz saulrietu ar "es tev visu tagad pateikšu, kā ir" un tad celties kājās, paņemt numurētos mēteļus garderobē un braukt mājās (uz divatā nekāda dramaturģija nenāk prātā, uz to vienkārši ir neērti skatīties, bet vienatā mēs visi esam autori).nekāds 3d nedod tādu klātbūtnes efektu, un nekādas dekorācijas arī. Kam no vulfa kundzes bail (tāds esot vispārpieņemtais lugas nosaukuma latviskojums) ekrāna versijā pirmoreiz, starp citu, netika cenzēts vārds screw. un pareizi ir - pajāt arhitektūru, montāžu un specefektus. sit ar vārdu, es sapratīšu.