mums te ir tāda vietiņa dažus km no mājām, kur var nosēsties skrejceļa galā un kutināt nervus zem lidmašīnu pašiem vēderiem, atkarībā no vēja virziena tikko paceļoties vai nolaižoties. piedabūju beidzot divriteni atkal klausīt, un aizmināmies ar māsas tur papiknikot. pļaviņā blakus, piemājas novakares rāmumā lēni kūpēja nesen izgāzts mēslu vezums, bet virs galvas un tur gabaliņu tālāk - uzbudinošs starpmetropoļu satiksmes stress. ja vakar no šī kontrasta vēl cietu, tad šodien esmu atguvis stabilitāti un šādas pieredzes iespējas vērtības apziņu. bet varbūt vienkārši taisnība tam, kurš saka, ka mīšanās piepūle palīdz tikt pāri. mīšos tagad vairāk, un būšu atkal visur priecīgāks. apsolu. |