| |
| |
|
bail atkal aizmigt - slepkavoju. pašaizsardzības nolūkā, kā vienmēr, un tomēr. apstaigāju dusošo māju, un apsēdos uzpīpēt, lai nomierinātos (lai gan manas nakts staigāšanas var kādu pamodināt un satraukt, un tā pa ķēdi).viss kā parasti tieši tā arī sākas, ka nakts vidū, kāds skaļi iebrauc pagalmā, logu spraišņu ēnām pēkšņā gaismā kā pirkstiem aiztaustoties visur pa sienām un griestiem; un tad vēl un vēl sabrauc, bet nevis izdziest un sāk savus slepenos tumsas darbus, bet trako. šeit apkārtnē kā jau laukos vispār bieži trako, bet nomoda realitātē tas ir kaut kā mazāk biedējoši, lai gan ir tāpat bīstami kādam vēlam gājējam, kas bieži varu būt arī es, bet visbīstamāk viņiem pašiem, jo lai ko mēs viens par otru nedomātu, kāds viņus tomēr labi pazīst, vai arī viņu mammas, kuru pēc tam būs tik ļoti žēl zaudēto dēlu dēļ, kas tiešām ir viena no šausmīgākajām lietām pasaulē.bet nē, tie kas pa sapņiem trako mūsu pagalmā, ir anonīmi un, galvenais, ļauni, nevis stulbi. viņi jūtas droši un pārgalvīgi, jo mūs nepazīst, kaut mēs ar brāli jau katrs savā ēnas stūrī nesaskaņoti vaktējam ar cirvjiem rokās, jusdamies bezgalīgi, nekad vairs neatjaunojami pazemoti ar to, ka viņi pēc kārtas mirdami no mūsu, mājas aizstāvju rokas, neapzinās šo mūsu pienākumu, neliekas mierā, nejūtas pieķerti, un nebēg. tāds tīrs ļaunums, kas zina, ka viņu nevar uzvarēt, pat ja līdz ar rītu un nomodu iestājas pamiers. es zinu, ka sitīšos līdz beigām, bet ar mežonīgām skumjām par to, ka brālis varbūt pagurs, vai aizstāvāmie nodos savas mierīgā miega slēptuves un padosies, jo tam nekad nevar būt gala.apkārtni gan ietin mierinoša migla, mēs taču dzīvojam dieva ausī, guļošie man saka, bet es tomēr vēlreiz klusi apstaigāšu māju, egoistiski varbūt kādu tomēr pamodinādams, un satraukdams, un tā pa ķēdi. |
|