mūsdienās raudiens varbūt var uznākt par to pašu, par ko bērnībā slepus bija jānoraudas diezgan bieži. formāli to var, ja vēlaties, saistīt ar nāves apzināšanos, jeb to pirmo reizi, kad "uzzin", ka es, tu, viņš/viņa kādreiz nomirs, un būs ļoti žēl, bet jau otrajā un visās pārējās reizēs bez jebkāda eksistenciālisma raudāja tikai par to, ka ļoti žēl. sevis, protams. neatceros, ka mums būtu morāli audzinājuši. teica gan, kas ir slikti un kas ir labi, bet kaut kādā tādā empīriski utilitārā līmenī, ka viena rīcība var sev un citiem radīt problēmas, bet cita savukārt būt patīkama, un tādā garā. to, ka problēmu radīšana sev un citiem varētu būt patīkama, bet tas, kas ir patīkams, var radīt problēmas sev un citiem - tādas lietas nemācīja. nav arī manīts vai likts saprast, ka pie tā zināšanām par to, kas ir slikti un labi, kāds būtu nonācis, trenējot savu iedzimto morāles orgānu. sūdzēties par pārinodarījumu vai grūtībām bija slikti. atbalsta trūkums tādos gadījumos vienmēr bija identisks nepelnītam sodam, lai gan var saprast arī šādu pozīciju - kurš gan var droši apgalvot, ka viņa dotais aizvējš netiek izmantots ļaunprātīgi. visi mūsu audzinātāji taču katrs atsevišķi joprojām slepus rij asaras par to pašu. ka sevis žēl. vienīgi dalailama smaida. tam gan laikam viss patīk. |