Tas nav nekāds noslēpums (jeb drīzāk - to nebūtu bijis grūti uzzināt), ka pēdējās dienas laiku līdz prokrastinācijai īsināju ar metodisku kulta seriāla 17 pavasara mirkļi skatīšanos. metodisku tāpēc, ka uzaudzis kultūras telpā, kurā štirlicu pārzin tikpat labi kā bībeli, to tā arī ne reizi nebiju redzējis apzināti un pilnībā.
par pleišnera/jevsķigņējeva iekrišanu tagad satraucos tikpat ļoti kā bērnībā, jo viņš joprojām gan izskata, gan tēla dramaturģijas ziņā tik ļoti līdzīgs manai rīgas vecaimammai, ka jāpiekrīt štirlicam, kurš deju ar kairo svetlanu svetličnuju (viņa arī padomju kinematogrāfa slavenā dīva peņuārā, pie kuras visi paši nāk) pārtauca sacīdams: "visvairāk uz pasaules es mīlu sirmgalvjus un bērnus". (pleišnera sakarā gan bija arī viens holivudisks gājiens, pie kā nakts vidū tā aprēcos, ka visas vārnas tuvējā mežā ķērkdamas salēca spārnos: kad štirlics viņam atzinās spiegošanā krievu labā piektās sērijas otrajā pusē, jevsķigņējevs lēni piezoomojās klāt un mēmi pateica fak).
To, ka štirlics nebija nekāds sūda isājevs, es jau ieminējos - vienkāršoti ņemot, viņš varēja būt šantažēts, kamēr sieva gūstā krievijā, bet man viņa darbības paskaidro daudzo gadu dzīve R kultūrā. Moments ar viņa armijas dienas svinēšanu, dungojot častušku un netīru muti cepot karpeļus kamīnā, bija tik demonstratīvi tups, ka tikai pastiprina šo sajūtu, tāpat kā acīmredzami propogandiskās dokumentālo kadru montāžas no frontes, kas tik izteikti kontrastēja ar pārējo sižeta un aktierspēles raksturu, ka līdzi domajoši elementi jau kopš 73.gada tos līdzīgi man skipoja, kā nodevu pasūtījumam.
kā izsmalcinātais stratēģis šellenbergs/tabakovs varēja nepamanīt sava labākā kareivja kontrdarbību paša padusē, jautāsiet. varēja! viņš taču tur no pirmajiem kadriem iznesas kā tāds gejs (labākajā no veidiem, kā viņi mēdz iznesties, protams, - vaildiski). esmu tikai 9.sērijā (kas man uzkārās, jo uzrāda serijāliem tipiskās stagnācijas pazīmes ar visādām dekoratīvām atkapēm metrāžas noturēšanai), tapēc nezinu, kā viņš vēl rīkosies, pēdējais ieraudzīdams to, ko visi tāpat jau zina, bet tikmēr izsaku nožēlu, ka tik maz rāda bormanu, kurā ģenijāli iejūtas jurijs vizbors, ko pirms pāris gadiem doooras pagrabā iepazinu kā ārkārtīgi
romantisku singeri songwriteri par tūristu idilli padomju savienībā.
par pleišnera/jevsķigņējeva iekrišanu tagad satraucos tikpat ļoti kā bērnībā, jo viņš joprojām gan izskata, gan tēla dramaturģijas ziņā tik ļoti līdzīgs manai rīgas vecaimammai, ka jāpiekrīt štirlicam, kurš deju ar kairo svetlanu svetličnuju (viņa arī padomju kinematogrāfa slavenā dīva peņuārā, pie kuras visi paši nāk) pārtauca sacīdams: "visvairāk uz pasaules es mīlu sirmgalvjus un bērnus". (pleišnera sakarā gan bija arī viens holivudisks gājiens, pie kā nakts vidū tā aprēcos, ka visas vārnas tuvējā mežā ķērkdamas salēca spārnos: kad štirlics viņam atzinās spiegošanā krievu labā piektās sērijas otrajā pusē, jevsķigņējevs lēni piezoomojās klāt un mēmi pateica fak).
To, ka štirlics nebija nekāds sūda isājevs, es jau ieminējos - vienkāršoti ņemot, viņš varēja būt šantažēts, kamēr sieva gūstā krievijā, bet man viņa darbības paskaidro daudzo gadu dzīve R kultūrā. Moments ar viņa armijas dienas svinēšanu, dungojot častušku un netīru muti cepot karpeļus kamīnā, bija tik demonstratīvi tups, ka tikai pastiprina šo sajūtu, tāpat kā acīmredzami propogandiskās dokumentālo kadru montāžas no frontes, kas tik izteikti kontrastēja ar pārējo sižeta un aktierspēles raksturu, ka līdzi domajoši elementi jau kopš 73.gada tos līdzīgi man skipoja, kā nodevu pasūtījumam.
kā izsmalcinātais stratēģis šellenbergs/tabakovs varēja nepamanīt sava labākā kareivja kontrdarbību paša padusē, jautāsiet. varēja! viņš taču tur no pirmajiem kadriem iznesas kā tāds gejs (labākajā no veidiem, kā viņi mēdz iznesties, protams, - vaildiski). esmu tikai 9.sērijā (kas man uzkārās, jo uzrāda serijāliem tipiskās stagnācijas pazīmes ar visādām dekoratīvām atkapēm metrāžas noturēšanai), tapēc nezinu, kā viņš vēl rīkosies, pēdējais ieraudzīdams to, ko visi tāpat jau zina, bet tikmēr izsaku nožēlu, ka tik maz rāda bormanu, kurā ģenijāli iejūtas jurijs vizbors, ko pirms pāris gadiem doooras pagrabā iepazinu kā ārkārtīgi
romantisku singeri songwriteri par tūristu idilli padomju savienībā.
bet vispār šitais ir atkāpe no galvenā, kas lika pievērsties štilicam, vai precīzāk - rīgai kā filmēšanas laukumam, kur novērojumi ir daudz interesantāki, bet par ko man maksās žurnāls, lol