šodien atkal bija vasara kā tūlīt pēc jāņiem. bezgala gara, bez objektiem un subjektiem, ar pārgājienu pa putekļainu nekurienes ceļmalu (baltā kreklā - tāda banalitāte), žāvētām butēm anonīmā klapklapciema terasē, provinces sabiedriskā transporta kolorītu un vīna studiju uz i, kur es neko nezinu par sortimentu, bet varu šo to pateikt par atteikšanos. un to, kā var ēst, cik lien, kad ir iespēja, un jau divus gadus saglabāt underweightu. (oi, atkal tikko svaigi plūktas kinzas atraudziņa, mazulīt) |