vakarnakt kādā telpiski interesantās, bet psiholoģiski nepatīkamās lauku ielas dziļajā iekšpagalmā atskanēja gari dzērāja vaidi: mā mā, ja damoi haču, mā mā, damoi, mā mā. paši bijām gana burās, amerikānis pat sāka mēdīties, un nolēmām, ka jāiet glābt, vai vismaz paskatīties, kas par lietu. kāds atcerējās, ka pirms dažām stundām ko līdzīgu turpat jau dzirdējis, cits atkal, ka redzējis tur vīrieti ar lāpstu. pagalma dziļumu tur veido šķūnīšu šanhaja un arī dienā ir tumšs kā pakaļā. vaidi tuvojās un pieauga, bet pa zemi nekas nemētājās un arī rakt tādā peļķē diez vai kāds mēģinātu, tāpēc radās pieņēmums, ka cietējs ieslēgts kādā šķūnītī. man zin tāds kā šermulis pārskrēja, kad uz kāda šķūnīša jumta reizē ar kārtējo vaidu sakustējās melns murskulis. pavīdēja doma par policiju, bet kā uzminējis cietējs pēkšņi diezgan nosvērtā jauna vīrieša balsī palūdza to nedarīt. sākās pārrunas ar mērķi vispirms apmierināt mūsu ziņkāri, bet pēc tam nomānīt viņu lejā. pusstundas laikā tika noskaidrots, ka džeku sauc žeņa, ka viņš ir "circenis" ((c) efendi), bet diezgan inteliģents un ka viņš bēguļo, vispār dzīvo juglā, nezin kā šeit nokļuvis, netic mūsu nesavtībai un labprāt tūlīt pat arī nomirtu kā cibiņš. pierunāšana sāka apnikt un apsīkt, turklāt izklausījās, ka žeņa jau ir pietiekami atžirdzis un pats var turpmāk par sevi parūpēties, un es domās par kaut kur palikušo viskija glāzi aizkūpināju kārtējo cigareti. cigaretes iespēja žeņu līdz galam pārliecināja un pretēji gaidītajam lēcienam mūsu rokās viņš diezgan veikli norāpās no jumta pa sētu šķūnīšu aizmugurē. dabūjis cigareti un nebeigdams pateikties, viņš šķita pilnībā aizmirsis par mammu un mājām un bija gatavs turpmāko nakti būt pilnīgā mūsu rīcībā. pagājāmies kopā tallinas ielas virzienā, un izmantojot kāda pēkšņo telefona zvanu atrunai, ka šonakt vēl daudzi citi glābjami, tomēr atvadījāmies. |