Pegijas · Lī · interjers

Lielu daļu vakarnakts it kā trijatā pavadījām jaunajā krogā muklājs. Nosaukums par laimi nav tik muļķīgs kā "pie Visvalža", bet kaut kāda nesaderība tajā tik un tā ir. Tur ir daudz normandijas sidra un kalvadosa, bet saimnieka milzīgā omulība (iespējams, ka pretēji mērķētajam) mani darīja aizdomīgu, liekot piespēlēt tādai kā vecu, sirsnīgu paziņu izrādei, kaut labprātāk, es tiešām būtu ar viņu iepazinies.
Vēl tur bija eksaltēta sarkanmate Gerda, kas uzstāja, lai mēs noskatamies Herca Franka "balto zvaniņu". Viņai bija taisnība - mēs novērtējām.
Mans aizdomīgums ir privāta psihopātija acīmredzot, jo, kad promejot izrādījās, ka rēķinu apmaksai muklājā plastikātu nepieņem, tikām aicināti nokārtot parādu skaidrā naudā kādā no nākamajām reizēm.

Simamuras sestdiena sākās pus6os vakarā ar ķeršanos pie iesāktas baltvīna pudeles. "nekādu ballīšu (šodien) vairs"atkāpās ap 1iem naktī, kad simamuram vairs nelīda galvā pēckara Lielbritānijas ekonomiskās pretrunas un sāka mocīt apziņa, ka tikai 10min attālumā priecājas padsmit gaismas cilvēki. Tā kā bija beigušās cigaretes, ap pus2iem simamura izgāja ballītes virzienā, tās sagādāt.
Pēkšņos mīnus 14 grādos pārdaugavas koka mantojumu nervozi cērt lauskis, skaļi piebalsojot tukšās ielas.
Pie āģenes tirgus bankomāta kāds ekonomikas mocīts līdzcilvēks pārrēķinājās, palūdzot simamuram aizdevumu, pirms pēdējais bija ievadījis karti mašīnā. Simamura atteica bēgot.
Gaismas cilvēki lielākoties jau bija saguruši un atvadījās. 2 stundu laikā simamura izspēlēja teju 10 novusa partijas un iedzēra nešķirojot.
Mājās simamura gāja 40min.