homo habilis
jaunā darba otrā mēneša (sauksim to par brimēru) beigās iestājusies pirmā prokrastinācija - trīs dienas dzīvojos pa kantori viens pats, rīt visi atgriezīsies un prasīs rezultātu, kuru pats sev nospraudu, un tikai tagad ķeros klāt. Mezgli. Faktiski viena no jūtīgākajām arhitekta darba sastāvdaļām, un kamēr es nesalauzīšu savu aktīvo riebumu pret mezglu radīšanu, vai vismaz pārstāšu no tās izvairīties, es nedrīkstu saukties par arhitektu. Daži pieredzējušāki kolēģi uzstāj, ka mezgli ir visīstākais arhitekta darbs jeb tā valoda, kurā aprakstīta viņa ideja tā, lai amatnieks to prastu nolasīt un realizēt materiālā. Un nevis kaut kāda poētiska vīzija tipa vizualizācija + plānošanas sapulce, kurā amatnieks realizācijai piemeklēs aptuveni atbilstošāko risinājumu no savas miglainās pieredzes.
Kad būšu liels, man, protams, būs dresētu tehniķu komanda, kurai iedošu uz salvetes kafejnīcā ar skopām līnijām uzmestu skici, kurai viņi ras-ras piemeklēs pareizos "pīrāgus", kurus es pēc tam kritizēšu no pozīcijas "Tā nedara! Izlabot!"
Bet tikmēr sagādāju sev piparu šnabi (šodien vēl nevaru atļauties standartu ar tabasko) un noskaņojos naktsdarbam. Vispār četru cilvēku birojā šāda mana ierastā pieeja mazliet indē kopējo atmosfēru - viņi ir tik progresīvi ekoloģiski, ka nicina veclaiku etiķeti, kas paredz konjaka dzeršanu ar inženieru kombināta sirmo galvu, kaulējoties par cenu projektam, kas tādam monopolistam anyway ir kā pirdiens svētdienas rītā.
cokols, cokols-ārsiena, abi griezumā, ārsienas iekšējie, ārējie stūri plānā/griezumā, parapets, jumts-siena, grīda uz grunts, siltā koka grīda (nu priekš kam!), jumta terase, margas, fak, biju jau aizmirsis, apdares darbu tabula, o, nē! o, jā.
