status report
ir nolauzta pirmā nedēļa un vērojumi ir sekojoši:
Nerodu spēku pa īstam iekārtoties - tur joprojām ir tikai kastes, šaušalīga tukšas telpas akustika un guļammaiss uz grīdas. Tāpēc izvairos no iešanas uz turieni, cik vien iespējams. Pirmajā vakarā (kad jaunās dzīves sākums vairs nebija atliekams) darboties attiecās ārdurvju atslēga.
Trešajā vakarā automātiski uzkāpu līdz pašiem bēniņiem (tā kā uz veco dzīvokli citā mājā un citā ielā).
korespondence (preču katalogi un “īpašās apkalpošanas” uzmanības apliecinājumi no visādiem torgašiem) šeit pienāk uz 3 dažādiem uzvārdiem. Svētdienas rītā pulksten astoņos kādas 10 minūtes no vietas zvanīja stacionārais telefons un pirmdienas rītā pusdeviņos kāds paraustīja durvis, bet atslēgt vai dzindzināt neriskēja.
Nav siltā ūdens, toties ir tvaika pirts, tāpēc vispirms ieslēdzu to un tikai tad dušojos. Mazliet bail no šādas kombinācijas, taču nevis termokontrasta dēļ, bet gan tāpēc, ka elektriski darbināmā pirts un duša ir viena un tā pati kosmiskā dizaina kabīne, bet ūdens + elektroierīces ir arī manas bērnības trauma.
Man itkā esot baigi paveicies, jo mammīte, kas rūpējoties par komunālo saimniecību, dzīvo tieši pretējās durvīs. Taču es dzīvoklī atrodos tikai laikā no diviem naktī līdz astoņiem rītā, tāpēc ne viņa, ne es vēl neesam mēģinājuši tuvināties.
Uz grīdas gulēt nav nekas briesmīgs, kādreiz to regulāri praktizēju, kad vēl šķita ļoti svarīgi kaut kur ierasties laikā. Arī tagad par spīti visiem krogu vakariem (kā gan mēs dzīvojām pirms Teātra bāra!) augšā esmu jau septiņos (un ap trijiem pēcpusdienā lūztu nost pie darbagalda). Vienīgi iemigt tā pagrūtāk – visi tie jaunas vietas krakšķi un brakšķi. Kādreiz skolas laikā, vienā vasaras nometnē vadonis mūs pa naktīm izklaidēja, “sarunājoties ar gariem” - viņš uzdeva jautājumus un tie ar tieši tādiem, jebkurai būvei raksturīgiem brakšķiem viņam atbildēja. Kopš tiem laikiem tāpat daru arī es, lai nebūtu neomulīgi. Kamēr aizmiegu.
Nerodu spēku pa īstam iekārtoties - tur joprojām ir tikai kastes, šaušalīga tukšas telpas akustika un guļammaiss uz grīdas. Tāpēc izvairos no iešanas uz turieni, cik vien iespējams. Pirmajā vakarā (kad jaunās dzīves sākums vairs nebija atliekams) darboties attiecās ārdurvju atslēga.
Trešajā vakarā automātiski uzkāpu līdz pašiem bēniņiem (tā kā uz veco dzīvokli citā mājā un citā ielā).
korespondence (preču katalogi un “īpašās apkalpošanas” uzmanības apliecinājumi no visādiem torgašiem) šeit pienāk uz 3 dažādiem uzvārdiem. Svētdienas rītā pulksten astoņos kādas 10 minūtes no vietas zvanīja stacionārais telefons un pirmdienas rītā pusdeviņos kāds paraustīja durvis, bet atslēgt vai dzindzināt neriskēja.
Nav siltā ūdens, toties ir tvaika pirts, tāpēc vispirms ieslēdzu to un tikai tad dušojos. Mazliet bail no šādas kombinācijas, taču nevis termokontrasta dēļ, bet gan tāpēc, ka elektriski darbināmā pirts un duša ir viena un tā pati kosmiskā dizaina kabīne, bet ūdens + elektroierīces ir arī manas bērnības trauma.
Man itkā esot baigi paveicies, jo mammīte, kas rūpējoties par komunālo saimniecību, dzīvo tieši pretējās durvīs. Taču es dzīvoklī atrodos tikai laikā no diviem naktī līdz astoņiem rītā, tāpēc ne viņa, ne es vēl neesam mēģinājuši tuvināties.
Uz grīdas gulēt nav nekas briesmīgs, kādreiz to regulāri praktizēju, kad vēl šķita ļoti svarīgi kaut kur ierasties laikā. Arī tagad par spīti visiem krogu vakariem (kā gan mēs dzīvojām pirms Teātra bāra!) augšā esmu jau septiņos (un ap trijiem pēcpusdienā lūztu nost pie darbagalda). Vienīgi iemigt tā pagrūtāk – visi tie jaunas vietas krakšķi un brakšķi. Kādreiz skolas laikā, vienā vasaras nometnē vadonis mūs pa naktīm izklaidēja, “sarunājoties ar gariem” - viņš uzdeva jautājumus un tie ar tieši tādiem, jebkurai būvei raksturīgiem brakšķiem viņam atbildēja. Kopš tiem laikiem tāpat daru arī es, lai nebūtu neomulīgi. Kamēr aizmiegu.