šorīt atkal kā bieži pēdējā laikā izvēlējos uz darbu iet kājām. Tās retās reizes, kad pēc studiju beigām gadījās satikt sirmo pilsētplānošanas lektori X, kattreiz bija vienādas - atkal kāds mūsdienu strauji mainīgās dzīves aspekts bija izsitis viņu no līdzsvara un atkal viņa jautāja to pašu "strādā arī?". šorīt satiku viņu pārsteigtu uz kāda piedrazota ielas stūra, kur vēl pagājušonedēļ atradās preses tirdzniecības vieta. Piecpadsmit minūtes vēlāk uz kāda cita stūra uzsmaidīju emeritētā profesora Y levitējošajam rēgam (Y gadījumā tituls emeritētais jau pirms daudziem gadiem nozīmēja "faktiski atvaļināts, bet ar tiesībām atrasties darbavietā"). Visbeidzot jau netālu no kantora, militāri pieskaroties kepona nagam (kas vēl pasvītroja viņa senilo stāvokli), mani sveica docents Z. šajā sakarā atcerējos ticējumu par nenokārtotajiem parādiem vai tamlīdzīgām karmiskām saistībām ar aizgājušajiem, kas tev to atgādina ar savu parādīšanos. |