nedod, dievsi, vītolami
Agra decembra pēcpusdiena kādas kurzemes mazpilsētas katoļu dievnama jaunbūvē.
Pavisam drīz kļūst skaidrs, ka ne pasākuma "vaininieki" un rīkotāji, ne lūgtajie viesi (arī jūsu padevīgais kalps), nedz arī piecas tantiņas ar lakatiņiem sestajā rindā pa labi no altāra nav katoliskās Tradīcijas lietpratēji - maskas krita tad, kad pēc īsa kanoniska ievada ar vīraku, jaunā pāra ievešanu un pāris dziedājumiem latīniski (kuros "draudzes" daļu realizēja piecas augstākminētās tantiņas un elektroniskā ērģelniece pa kreisi no ekrāna, tfū, altāra), cienīgtēvs uzsāka viktorīnas tipa diskusiju ar līgavu un līgavaini, kuri bija tik nobijušies, ka jautājumi uzreiz pārgāja pie skatītājiem: "..Un katru rītu pamostoties mēs darām KO?!".
"Lūdzam dievu, paēdam, apmīļojam bērnus, slavējam to kungu," skanēja neiesvētīto muļķīgās atbildes no zāles. Jāatzīst, ka nemaz neatceros pareizo atbildi, visas apmēram 15 minūtes līdz galīgai jautājuma noskaidrošanai pētīju kurpju purngalus. Bet tie vēl tikai ziediņi. Pēc zvēresta došanas (lai dies tēs nogrāpstās, kā teiktu Gunita) viktorīna turpinājās ar Mazā Prinča citātu pabeigšanu - "Viņš izgāja tuksnesī, piegāja pie akas, pasmēlās no tās, un dzerdams jutās KĀ?!" Zem deguna nosmīkņāju, ka nākošais, ko varētu iekļaut kanonā ir Koelju, bet velti. Velti smīkņāju. Pēcāk mašīnā, pa ceļam uz dzeršanu, māsa parakstīšanai iešķieba steigā piemeklēto pie-dāvanas-piespraužamo kartiņu, kuru rotāja universālais "..un visa pasaule sadosies rokās.." 'bļā...
Pavisam drīz kļūst skaidrs, ka ne pasākuma "vaininieki" un rīkotāji, ne lūgtajie viesi (arī jūsu padevīgais kalps), nedz arī piecas tantiņas ar lakatiņiem sestajā rindā pa labi no altāra nav katoliskās Tradīcijas lietpratēji - maskas krita tad, kad pēc īsa kanoniska ievada ar vīraku, jaunā pāra ievešanu un pāris dziedājumiem latīniski (kuros "draudzes" daļu realizēja piecas augstākminētās tantiņas un elektroniskā ērģelniece pa kreisi no ekrāna, tfū, altāra), cienīgtēvs uzsāka viktorīnas tipa diskusiju ar līgavu un līgavaini, kuri bija tik nobijušies, ka jautājumi uzreiz pārgāja pie skatītājiem: "..Un katru rītu pamostoties mēs darām KO?!".
"Lūdzam dievu, paēdam, apmīļojam bērnus, slavējam to kungu," skanēja neiesvētīto muļķīgās atbildes no zāles. Jāatzīst, ka nemaz neatceros pareizo atbildi, visas apmēram 15 minūtes līdz galīgai jautājuma noskaidrošanai pētīju kurpju purngalus. Bet tie vēl tikai ziediņi. Pēc zvēresta došanas (lai dies tēs nogrāpstās, kā teiktu Gunita) viktorīna turpinājās ar Mazā Prinča citātu pabeigšanu - "Viņš izgāja tuksnesī, piegāja pie akas, pasmēlās no tās, un dzerdams jutās KĀ?!" Zem deguna nosmīkņāju, ka nākošais, ko varētu iekļaut kanonā ir Koelju, bet velti. Velti smīkņāju. Pēcāk mašīnā, pa ceļam uz dzeršanu, māsa parakstīšanai iešķieba steigā piemeklēto pie-dāvanas-piespraužamo kartiņu, kuru rotāja universālais "..un visa pasaule sadosies rokās.." 'bļā...