no mājām līdz apmēram Rēveles viesnīcai noskaņojums bija līksms kā svētdienas rītā. Pēc tam nez kāpēc man brīvi ļāva aiziet līdz brīvības piemineklim, kur izrādījos iekļuvis dziļi ienaidnieka aizmugurē. Dīvainā zigzagā (kā Artmane Emīla nedarbos jožot uz siera gadatirgu) aizkūlos līdz čaka-elizabetes stūrim un stacijai, kur situācija izskatījās iluzori ikdienišķa. Bikīt neomulīgi bija uz akmens tilta, jo sevišķi apstājoties un mēģinot aizpīpēt, kad virs galvas grozās helikopters. Uz uzvaras bulvāra beidzot iekritu, domājot, ka ceļu satiksmes noteikumi (resp. ielu šķērsošana tikai pa gājēju pārejām) ir atcelti tāpat kā luksofori. Ne vella. Trīs gab. "zaļo" veica manis aizturēšanas aktu brauktuves vidū un novirzīšanu atpakaļ uz ietves, kas kā šķita, viņiem bija lielākais pēdējo stundu atrakcions.