Prāga sveic savus viesus
Tas laikam ir vienas diezgan sirsnīgas un divu neveiklu iedzeršanu dēļ, pēc kurām, šķiet, Meistars mani uzskata par uzdzīves gigantu. Jums, mani pazīstot, protams, nāk smiekli, taču pirms viņam pagadījies kāds īsts bohēmists, man šie maldi labi der privātai lietošanai.
Prāgā es tiku iemests bez sagatavošanās. Kad dekorācijas tiek nomainītas tik strauji, mans aizdomīgums un piesardzība (kas arī ikdienā dažiem šķiet patoloģiski pārspīlēta) dramatiski samilzt un vienīgā maska, kas to spēj kaut cik piesegt ir agresīva pašpārliecinātība. Attiecīgi diezgan daudz pižonības es saskatu veidā, kā mēs tikām uzņemti un varbūt vēl vairāk tajā, kā atbildējām uz viņu viesmīlību.
Man piemīt kāda fizioloģiska īpatnība, kuru apraksta arī Veņečka Jerofējevs un kuras dēļ viņu ienīda pudelesbrāļi (kurpretim manējos tā pagaidām tikai izbrīna) – alu dzerot, čurāt sāk gribēties tikai pie piektā kausa. Un vēl mani varētu salīdzināt ar kādu no literatūrā bieži sastopamajiem eksemplāriem, kuri pārsteidz līdzuzdzīvotājus ar paradoksālo trauslās miesasbūves, niecīgā dzīvsvara un lielās turētspējas apvienojumu (es, protams, runāju par to, ko pats esmu novērojis).
Šie divi parametri, ā, un tad vēl balamutība, ko pirmīt lielīgi uzdevu par pašpārliecinātību, iedrošināja namatēvus neapstāties pēc pirmajiem diviem lokāliem, bet (un izskatījās, ka pašiem netipiski) triekties arvien dziļāk, līdz kāds no mums nobrēktos STOP, vai arī izkristu no ierindas.
Mistiskie viņi bija divi “dienvidslāvi”, atturoties no detaļām par to, kuri tieši. Un visi krogi, kuros bijām, piederēja “dienvidslāviem”, un ar visiem krogu saimniekiem viņi tikās tā, itkā nebūtu redzējušies gadiem, un krogu saimnieki piesēda ar mums iedzert.
Uzradās arī meitene. Pa dienu bijām redzējuši viņu sapulcē, kur viņa, kaut gan tiešām glīta, bija diezgan aroganti atturīga. No pusdienām viņa aizgāja, nesagaidījusi desertu. Esot jāpabeidz skice vietējās nacionālās bibliotēkas konkursam. It kā vēlviena pusstunda ar potenciālajiem sadarbības partneriem tai (skicei) varētu ko kaitēt. Un te pēkšņi, krietni pēc pusnakts, kad mūsu stāvoklis varētu būt viņas vēl necienīgāks, viņa ierodas un ir tik atraisīta, itkā visas iepriekšējās stundas mēs pie tā būtu vaiga sviedros strādājuši.
Tālākais nav nekas negaidīts. Sākās pakāpeniski pieaugoša sacensība par viņas uzmanību, bet tikai mūsu, latviešu, vai vēl vairāk, Meistara un Mācekļa starpā. Dzērumā mana asprātība šķind kā kristāls, skaistums žilbina līdz aklumam un tamlīdzīgi, bet viņa aizgāja ar to, kurš pirmais sāka grāpstīties. Es gan, jāatzīst, nekur iet netaisījos.
Interesanti, ka tas neko nekaitēja manai uzdzīvotāja reputācijai Meistara acīs. Kad no rīta tikām aiztransportēti uz dusas vietu, kāds izskatījās diezgan salauzts un izmantots, kurpretim otrs sakasīja tukšā dzīvokļa tukšajos plauktos divas devas šķīstošās kafijas (es tobrīd aptvēru, kāpēc tāda vispār tiek ražota. Lūk, tieši šādiem gadījumiem, kad saimnieki no dzīvokļa ir izvākušies, visu aizveduši un iztīrījuši, bet metāla bundžu ar šķīstenes paliekām izmest ir tāds pats grēks kā nosist mājas zirnekli), aizkūpināja cigareti no jaunas paciņas un, dienai austot, nometās uz palodzes lasīt līdzpaņemto grāmatu.
Prāgā es tiku iemests bez sagatavošanās. Kad dekorācijas tiek nomainītas tik strauji, mans aizdomīgums un piesardzība (kas arī ikdienā dažiem šķiet patoloģiski pārspīlēta) dramatiski samilzt un vienīgā maska, kas to spēj kaut cik piesegt ir agresīva pašpārliecinātība. Attiecīgi diezgan daudz pižonības es saskatu veidā, kā mēs tikām uzņemti un varbūt vēl vairāk tajā, kā atbildējām uz viņu viesmīlību.
Man piemīt kāda fizioloģiska īpatnība, kuru apraksta arī Veņečka Jerofējevs un kuras dēļ viņu ienīda pudelesbrāļi (kurpretim manējos tā pagaidām tikai izbrīna) – alu dzerot, čurāt sāk gribēties tikai pie piektā kausa. Un vēl mani varētu salīdzināt ar kādu no literatūrā bieži sastopamajiem eksemplāriem, kuri pārsteidz līdzuzdzīvotājus ar paradoksālo trauslās miesasbūves, niecīgā dzīvsvara un lielās turētspējas apvienojumu (es, protams, runāju par to, ko pats esmu novērojis).
Šie divi parametri, ā, un tad vēl balamutība, ko pirmīt lielīgi uzdevu par pašpārliecinātību, iedrošināja namatēvus neapstāties pēc pirmajiem diviem lokāliem, bet (un izskatījās, ka pašiem netipiski) triekties arvien dziļāk, līdz kāds no mums nobrēktos STOP, vai arī izkristu no ierindas.
Mistiskie viņi bija divi “dienvidslāvi”, atturoties no detaļām par to, kuri tieši. Un visi krogi, kuros bijām, piederēja “dienvidslāviem”, un ar visiem krogu saimniekiem viņi tikās tā, itkā nebūtu redzējušies gadiem, un krogu saimnieki piesēda ar mums iedzert.
Uzradās arī meitene. Pa dienu bijām redzējuši viņu sapulcē, kur viņa, kaut gan tiešām glīta, bija diezgan aroganti atturīga. No pusdienām viņa aizgāja, nesagaidījusi desertu. Esot jāpabeidz skice vietējās nacionālās bibliotēkas konkursam. It kā vēlviena pusstunda ar potenciālajiem sadarbības partneriem tai (skicei) varētu ko kaitēt. Un te pēkšņi, krietni pēc pusnakts, kad mūsu stāvoklis varētu būt viņas vēl necienīgāks, viņa ierodas un ir tik atraisīta, itkā visas iepriekšējās stundas mēs pie tā būtu vaiga sviedros strādājuši.
Tālākais nav nekas negaidīts. Sākās pakāpeniski pieaugoša sacensība par viņas uzmanību, bet tikai mūsu, latviešu, vai vēl vairāk, Meistara un Mācekļa starpā. Dzērumā mana asprātība šķind kā kristāls, skaistums žilbina līdz aklumam un tamlīdzīgi, bet viņa aizgāja ar to, kurš pirmais sāka grāpstīties. Es gan, jāatzīst, nekur iet netaisījos.
Interesanti, ka tas neko nekaitēja manai uzdzīvotāja reputācijai Meistara acīs. Kad no rīta tikām aiztransportēti uz dusas vietu, kāds izskatījās diezgan salauzts un izmantots, kurpretim otrs sakasīja tukšā dzīvokļa tukšajos plauktos divas devas šķīstošās kafijas (es tobrīd aptvēru, kāpēc tāda vispār tiek ražota. Lūk, tieši šādiem gadījumiem, kad saimnieki no dzīvokļa ir izvākušies, visu aizveduši un iztīrījuši, bet metāla bundžu ar šķīstenes paliekām izmest ir tāds pats grēks kā nosist mājas zirnekli), aizkūpināja cigareti no jaunas paciņas un, dienai austot, nometās uz palodzes lasīt līdzpaņemto grāmatu.
Mūzika: |
bedržihs smetana Pārdotā Līgava |