vispirms jau
mani nosauca par R. adjutantu. Un kas par to? Visi zina, ka es apbrīnoju viņa stāju un nostāju. ilgi nevarēju atcerēties, ko viņš man atgādina. tagad zinu - to čehu virsvampīru no "dienassardzes", kam galvā sūnzaļa berete ar piekūna spalvu un kam ne izskatā, ne uzvedībā nav nemazākās līdzības ar ļaunajiem un neglītajiem komiksu vampīriem. Ne gluži klasiskais džentlmeņa komplekts, un tomēr tomēr. līdz niansei izkopts stils it visā, jo sevišķi runas veids. satriecoši precīzās piezīmes atklāj šermuļus uzdzenošu uztveres asumu. skats un skatiens reizē biedējošs un pievelkošs. Un tamlīdzīgi.
protams, protams, ir tur sava deva pārspīlējuma. jo sevišķi tāpēc, ka kopsavilkumu es taisu tagad - pēc tam, kad biju redzējis to sapni:
zināmu apstākļu dēļ nebijām tikušies jau pāris nedēļas (kas precīzi atbilst realitātei, turklāt saistās ar abpusēju sarūgtinājumu), kad pēkšņi sastopu viņu tukšā siena šķūnī (tādā, kurā uz pakaišiem var rīkot grandiozas zaļumballes, kas ir tik milzīgs, ka atgādina dzelzceļa stacijas paviljonu un šo sajūtu vēl pastiprina caur šķirbainajām lubām slipi cauri izlauzušies saulstaru putekļainie kūļi). Līdz telpas vidum viņš nāk pretīm, turēdamies stalti, bet tad paklūp pret kaut kādu salmos paslēptu dzelzsgabalu, nokrīt ceļos manā priekšā un apraudas. Manu apjukumu nav grūti iztēloties, tur nav daudz ko stāstīt. mēģinu viņam palīdzēt piecelties. Nākošais kadrs šķiet ņemts no kaut kādām amurikāņu karafilmām ar skarbā virīšķīgā apskāvienā raudošiem cīņubiedriem - pēdējiem diviem dzīvipalikušajiem... nu kaut kā tā.
protams, protams, ir tur sava deva pārspīlējuma. jo sevišķi tāpēc, ka kopsavilkumu es taisu tagad - pēc tam, kad biju redzējis to sapni:
zināmu apstākļu dēļ nebijām tikušies jau pāris nedēļas (kas precīzi atbilst realitātei, turklāt saistās ar abpusēju sarūgtinājumu), kad pēkšņi sastopu viņu tukšā siena šķūnī (tādā, kurā uz pakaišiem var rīkot grandiozas zaļumballes, kas ir tik milzīgs, ka atgādina dzelzceļa stacijas paviljonu un šo sajūtu vēl pastiprina caur šķirbainajām lubām slipi cauri izlauzušies saulstaru putekļainie kūļi). Līdz telpas vidum viņš nāk pretīm, turēdamies stalti, bet tad paklūp pret kaut kādu salmos paslēptu dzelzsgabalu, nokrīt ceļos manā priekšā un apraudas. Manu apjukumu nav grūti iztēloties, tur nav daudz ko stāstīt. mēģinu viņam palīdzēt piecelties. Nākošais kadrs šķiet ņemts no kaut kādām amurikāņu karafilmām ar skarbā virīšķīgā apskāvienā raudošiem cīņubiedriem - pēdējiem diviem dzīvipalikušajiem... nu kaut kā tā.
pamodos nodots.