Varētu teikt, ka askētisma problēma neprevalēja.
Veselim vai Mauliņam vai kamnutur bija vēsturisks romāns par pirmatnējiem latviešiem, saucās Beverīna vai Tāļava. Nav svarīgi.
Tēvam bijuši divi dēli Ļuļāks un Jurāks [vai kautkā tamlīdzīgi] - Ļuļāks bija gadījies prātā tērēts, Jurkāks toties tuims miesās, tomēr kaimiņu meitiets par sievu atdots tieši pēdējam.
Visādi nocīnījušies-izmēģinājušies, bet mantinieka kā nav, tā nav.
Muļķais Ļuļāks (kaut krampīgs puisis) joprojām tika sūtīts ganīt govis silā.
Jaunā sieva bija pasākusi turpat apkārt trīties, bet nav varējusi atrast pareizo pieeju, tā sacīt.
Te, kur gadījies, kur ne viendien no ataugas iznācis sumbrs un uzkāpis Brūklenītei taisni mugurā.
ērmots skats, Ļuļākam nāk smiekli, bet brāļasieva klāt un tincina, vai šis arī tā varot.
Par ko ta ne.
Citu gadu tūlīt pēc sējas atskrēja sprigans puika.