jau otro nakti mokos ar bezmiegu, taču atsakos atzīt, kas tam ir kāds sakars ar iekšām. Vakarnakt staipīju savu guļasvietu šurpu turpu pa visu dzīvokli, orientēdams to atbilstoši debespusēm un iedomātajiem āderu krustpunktiem, līdz beidzot atgriezos vecajā vietā, tikai ar galvgali pret austrumu logu nevis kā pirmīt.
apgūlos un man uzreiz un uzstājīgi piesitās nelaiķa Arkādija, valmieras vecāsmammas pēdējā civilvīra tēls. Man vienmēr ir paticis Staļins bildēs, jo Arkādijonkols izskatījās tieši tā (tikai bez tām ģenerālisimusa ūsām) - spoži melni, atpakaļ atsukāti mati un milzīgs gruzīnu deguns, speķainas galifē bikses utml. Militāro frenci viņam mugurā redzēju tikai vecāsmammas uz-kumodes fotogrāfijā, citā laikā viņš ar kailu spalvainu torsu ķimerējās ap motociklu vai makšķerēšanas piederumiem (ar viņu arī mana vienīgā makšķerēšanas pieredze - bez jautāšanas pasita mani agrā aukstā rītā padusē un vēl aizmigušu stiepa līdzi uz gaujmalu, notupināja miglā un rasā un lika no rupmaizes virpināt bumbiņas.) "Sinoks" es viņam biju (un interesanti, ka atmiņās par Arkādiju nekur neatrodu savu brāli, bez kura citi bērnības stāsti vispār nav izstāstāmi), bet Tēvs vienu vienīgu reizi laboja manus mājasdarbus, kad kaut kādā 2. klases latviešu valodas rakstudarbā biju uzrādījis Arkādiju kā savu vecotēvu. Iespējams, ka kaut kad ap to pašu laiku Tēvs nolēma mani iepazīstināt ar Teidoreli, īsto vecotēvu. Savāca mani no skolas pēc stundām, kā nekad agrāk nebija darījis, un mēs kājām gājām uz Bauskas ielu. Netālu no Teidoreļa mājas satikām kādu viņa pudelesbrāli, kas apsveicinājies ar Tēvu un ar smirdīgu roku uzsitis man pa muguru, ieteica iekšā neiet. Neesot īstā reize. Vēl pēc gada Teodors, tā arī nesatikts, nomira. Un tajā pēcpusdienas gājienā uz Bauskas ielu arī nav mana brāļa.
Istaba man vēl pilna ar dīķa dūņu, piparu, izsmēķu un motoreļļas smārdu. Cēlos augšā, izdzēru litru piena un izmēķēju 2 cigaretes. Smārds neizklīda. pārlaidu skatu virtuvei un redzēju, ka bardaks starp plīti un izlietni ir tieši tāds kā Arkādija un vecāsmammas dārzamājā.
Ieslēdzu radio, lai nomāktu to brakšķu troksni. Pārāk bieži mani pēdējā laikā visādi aizgājušie apciemo.
apgūlos un man uzreiz un uzstājīgi piesitās nelaiķa Arkādija, valmieras vecāsmammas pēdējā civilvīra tēls. Man vienmēr ir paticis Staļins bildēs, jo Arkādijonkols izskatījās tieši tā (tikai bez tām ģenerālisimusa ūsām) - spoži melni, atpakaļ atsukāti mati un milzīgs gruzīnu deguns, speķainas galifē bikses utml. Militāro frenci viņam mugurā redzēju tikai vecāsmammas uz-kumodes fotogrāfijā, citā laikā viņš ar kailu spalvainu torsu ķimerējās ap motociklu vai makšķerēšanas piederumiem (ar viņu arī mana vienīgā makšķerēšanas pieredze - bez jautāšanas pasita mani agrā aukstā rītā padusē un vēl aizmigušu stiepa līdzi uz gaujmalu, notupināja miglā un rasā un lika no rupmaizes virpināt bumbiņas.) "Sinoks" es viņam biju (un interesanti, ka atmiņās par Arkādiju nekur neatrodu savu brāli, bez kura citi bērnības stāsti vispār nav izstāstāmi), bet Tēvs vienu vienīgu reizi laboja manus mājasdarbus, kad kaut kādā 2. klases latviešu valodas rakstudarbā biju uzrādījis Arkādiju kā savu vecotēvu. Iespējams, ka kaut kad ap to pašu laiku Tēvs nolēma mani iepazīstināt ar Teidoreli, īsto vecotēvu. Savāca mani no skolas pēc stundām, kā nekad agrāk nebija darījis, un mēs kājām gājām uz Bauskas ielu. Netālu no Teidoreļa mājas satikām kādu viņa pudelesbrāli, kas apsveicinājies ar Tēvu un ar smirdīgu roku uzsitis man pa muguru, ieteica iekšā neiet. Neesot īstā reize. Vēl pēc gada Teodors, tā arī nesatikts, nomira. Un tajā pēcpusdienas gājienā uz Bauskas ielu arī nav mana brāļa.
Istaba man vēl pilna ar dīķa dūņu, piparu, izsmēķu un motoreļļas smārdu. Cēlos augšā, izdzēru litru piena un izmēķēju 2 cigaretes. Smārds neizklīda. pārlaidu skatu virtuvei un redzēju, ka bardaks starp plīti un izlietni ir tieši tāds kā Arkādija un vecāsmammas dārzamājā.
Ieslēdzu radio, lai nomāktu to brakšķu troksni. Pārāk bieži mani pēdējā laikā visādi aizgājušie apciemo.