Pegijas · Lī · interjers

"Man ļoti patīk apmākušās rudens dienas," Ezītis sacīja: "saulīte spīd blāvi un viss tik miglains, tik miglains..."
"Rāms," teica Lācēns.
"Mhm. It kā viss apstātos un stāvētu."
"Kur?" Lācēns pavaicāja.
"Nē, tā vispārīgi. Stāv un nekustas."
"Kas?"
"Nu, kā tu nesaproti?! Nekas."
"Nekas stāv un nekustas?"
"Nu ja. Nekas nekustas."
"Bet odiņi? Re, kā lidinās! Pī, pī, pī!" un Lācēns savezēja ķepas, rādot kā lido odiņi.
"Odiņi tikai vēl vairāk," te Ezītis pieklusa, meklējot īsto vārdu. "...IZCEĻ nekustīgumu," viņš visbeidzot sacīja.
Lācēns apsēdās: "Tas ir kā?"
Viņi gulēja zālītē uz kraujas upmalā un sildījās bālajā rudens saulītē. Otrpus upei, apšu liesmās tumsa mežs.
"Skaties!" Ezītis piecēlās un sāka skriet. "Redzi?"
"Ko?"
"Cik mežs ir nekustīgs."
"Nē," Lācēns teica. "Es redzu, kā tu skraidi."
"Neskaties uz mani, skaties uz mežu!" Ezītis atkal sāka skriet: "Nu?"
"Tātad man uz tevi neskatīties?"
"Neskaties."
"Labi," Lācēns teica un aizgriezās prom.
"Kāpēc tu pavisam aizgriezies?!"
"Tu taču pats teici, lai es uz tevi neskatos!"
"Nē, skaties, bet uz mani un mežu reizē, skaidrs? Es skriešu, bet tas stāvēs. Es IZCELŠU meža nekustīgumu."
"Labi," Lācēns teica, "pamēģināsim." Un sāka blenzt uz Ezīti no visa spēka: "Skrien!"
Ezītis sāka skriet.
"Ātrāk!" Lācēns teica. Ezītis skrēja ātrāk.
"Apstājies!" Lācēns iekliedzās: "Sāksim no sākuma."
"Kāpēc?"
"Es nekādi nevaru skatīties uz tevi un mežu reizē. Ezīt, tu tik smieklīgi skrien!"
"Skaties taču uz mani un uz mežu, saproti? Es skrienu, mežs stāv. Es izceļu tā nekustīgumu."
"Bet vai tu varētu skriet lielākiem palēcieniem?"
"Kāpēc?"
"Pamēģini."
"Kas es kāds ķengurs?"
"Nē taču, bet tu tās kājiņas, kājiņas... es nespēju neskatīties."
"Nav svarīgi, kā es skrienu. Svarīgi ir tas, ka es skrienu, bet tas stāv."
"Labi," Lācēns teica: "Skrien!"
Ezītis atkal sāka skriet.
"Kā ir?"
"Ar tik maziem solīšiem neko neizcelsi," Lācēns teica. "Te vajag tā lēkt." Un viņš sāka lēkāt kā īsts ķengurs.
"Stāt!" Ezītis iekliedzās: "Ieklausies!" Lācēns sastinga. "Dzirdi, kāds klusums?"
"Dzirdu."
"Ar savu kliedzienu es izceļu klusumu."
"Ā-ā-ā!" Lācēns ieaurojās.
"Tagad saprati?"
"Jā! Ir jākliedz un jākūleņo! Ā-ā-ā!" Lācēns iekaucās un apmeta kūleni.
"Nē!" Ezītis iekliedzās: "jāskrien un jāpalecas, skaties!" un palekdamies aizjoza pār pļaviņu.
"Nē," iesaucās Lācēns: "ir jāskrien, jākrīt, jālec augšā un jālido!"
"Tas ir kā?" Ezītis apstājās.
"Lūk, kā?" un Lācēns metās lejā no kraujas.
"Es arī!" Ezītis iekliedzās un noripoja pa krauju līdzi Lācēnam.
"Lalalā!" Lācēns trallināja, rāpjoties atpakaļ augšā.
"uķu-ķu-ķū!" Ezītis čivināja kā putniņš.
"Ai-ai-ai-īīī!" Lācēns iekliedzās, cik spēka, un atkal nolēca no kraujas.
Tā līdz pat vēlam vakaram viņi skraidīja, lēkāja, metās lejā no kraujas un pilnā rīklē klaigāja, izceļot rudenīgā meža nekustīgumu un klusumu.

Sergejs Kozlovs (c)
simamuras ekspromtpārnesums latv.val. (c)