Esmu nogurusi. No visiem un visa. Un mani dragā zemapziņa. Dīvaini sapņi - ar sarunām, pazīstamiem un sen neredzētiem acu skatiem, bēgšanu un iepazīšanu no jauna. Diennakts stundas ir sajukušas un tā vien liekas, ka iet nepareizā secībā.
Man ir bijis notikumiem bagāts atvaļinājums, bet tik ļoti sasteigts. Ne uz vienu nevar tik ļoti paļauties kā uz sevi. Bet es sev neuzticos. Tikai naivi ceru.
Kāds ir nozadzis smieklus - to patieso prieku pēc kura mani pazīst apkārtnes ļautiņi. Savukārt es esmu iestrēgusi ironiskā nopietnībā. Jo tālāk vairs nevar.
"Mēs nepārtraucam spēlēties tikai tāpēc, ka kļūstam pieauguši. Mēs kļūstam pieauguši tāpēc, ka pārtraucam spēlēties"
Ir vēlme pēc mīmu parādes. Publiski.