Manu nodomu šajā vakarā neizjauca neviens. Uz centra pusi devos viena - muzeju nakts pastaigā. Uzdevu pāris cilvēkiem ziņu, ka var man pievienoties. Un tā es klīdu pa muzejiem un ielām. Vēroju masu skatus, priecājos par muzejistu izdomu un priekšnesumiem. Okupācijas muzejs un dzelzsceļa muzejs - tie bija vienīgie, kurus apmeklējām kopā - trijatā, pārējos četrus es apmeklēju viena, pirms notvēru viņus. Tad devāmies nelielā pastaigā cauri Vecrīgai, kur es sastapu pāris pazīstamu acu. Paēdām un brīnījāmies par naktsputniem. Bastejkalna mazajam tiltiņam aplūkojām slēdzenes un meklējām letiņu vārdus. Gandrīz klusējot sēdējām Bastejkalna pašā augšā un ļāvāmies mūzikas ritmiem mūsu ausīs. Man nudien bija laba kompānija šajā nakts pastaigā pašā pilsētas centrā. Un ceru, ka tādas būs vēl [ne tikai starp muzejiem].

Esmu nogurusi. No visiem un visa. Un mani dragā zemapziņa. Dīvaini sapņi - ar sarunām, pazīstamiem un sen neredzētiem acu skatiem, bēgšanu un iepazīšanu no jauna. Diennakts stundas ir sajukušas un tā vien liekas, ka iet nepareizā secībā.
Man ir bijis notikumiem bagāts atvaļinājums, bet tik ļoti sasteigts. Ne uz vienu nevar tik ļoti paļauties kā uz sevi. Bet es sev neuzticos. Tikai naivi ceru.
Kāds ir nozadzis smieklus - to patieso prieku pēc kura mani pazīst apkārtnes ļautiņi. Savukārt es esmu iestrēgusi ironiskā nopietnībā. Jo tālāk vairs nevar.
"Mēs nepārtraucam spēlēties tikai tāpēc, ka kļūstam pieauguši. Mēs kļūstam pieauguši tāpēc, ka pārtraucam spēlēties"
Ir vēlme pēc mīmu parādes. Publiski.