Mazais, paraustīsim laiku aiz ūsām. Izrausim pāris stundas sev. Sagaidīsim saules lēktu rasas pilienu jūrā. Mazais, nevienam neredzot ieklausīsimies vēja spēlētajā rīta sonātē. Tekelēsim pa puķu pļavām un notrauksim asaras ziediem - tik nenomaldīties Smaržu pasaulē - mums priekšā vēl citas. Mazais, padod roku - trauksimies vēja šūpolēs uz Garšas pasauli. Vissaldākie nektāri Tev. Tik uzmanies, Mazais, lai Tavi spārni nesalīp ar visu šo saldumu! Hei, Mazais, - mēs spējam lidot! Izbaudīsim miljoniem krāsu zvārgulīšu jūras krastā. Uzrāpsimies augstākajā kalnā, apciemosim sauli, sēžot viņas mīkstajā spilvenā - uz mākoņa maliņas. Neuztraucies, Mazais, mums laika vēl diezgan! Šī diena piederēs mums! Ķersim tauriņus dienas vidū un meklēsim jāņtārpiņus pievakarē.
Mazais... Mans mīļais viendienīti, mēs spējam tik daudz... šodien...

Mazais, Tu šodien biji fantastiks!
Mēs sapratāmies bez vārdiem - Tu zināji, ka man vajag tikai Tavu siltumu drēgnajā ziemas dienā. Tas bija tik jauki no Tavas puses - izpalīdzēt man bezcerīgā situācijā, iedodot pareizās atbildes uz jautājumiem, kurus neizprotu.
Man patika tas kā tu pieliki ausi pie ledus. Un es tikai vēroju kā Tu krīti atkal un atkal. Un tas ātrums kā traucies pretim salam. Un es tikai vēroju...
Perfekti, ka Tu biji ar mani! Paldies Tev, Mazais - Tu neļāvi man šodien pazust!