peldes laikā vārgu varavīksni varēja ievērtēt Ķīša pretējā krastā. Un tad sāka līt. Bija jauki.

tuvojas minī nelaimīte. Ignorēsim visus tos mistiskos karstuma viļņus un stuff like that. Problēma milst mobilā telefona rumpītī. Mans SE sarkanulis sāk protestēt pret uzlādes procesu. No sākuma viņam sāka nepatikt lādētājs-brutalis. Tagad jau uzlāde raustās ar lādētāju-modernis USB vada formātā.

Forši jau arī tajā, ka tam visam ir viens, err, caurums. Ja viņu vsp vairs nevarēs nekādīgi uzlādēt, nebūs īsti jauki, y'know, right?

Ā, un man mugura līp pie krēsla, not amused at all.

sēžu vienā apakšveļā un sūcu pēdējo auksto ūdentiņu. Kā būs jāsaņemās, lai aizietu pakaļ kārtējai pieclitrenei. Bet labi vismaz, ka esmu atbrīvojusies no važām, kas liedza plikumus pseido-publiski rādīt. Un jā, jāsāk štukot kur lai rauj plānas un mazas lupatiņas, ko mugurā vilkt. A to, nevar nemaz saprast kā apģērbties, lai nenomirītu, ejot uz to pašu veici. Man skapī šobrīd ir gandrīz viss melns + divi džemperi.

oh well

aizejot un atnākot no veikala saskaitīju septiņus (!) zāles trimmerētājus. Nav brīnums, ka tik murgaini-neciešami skaļi aiz loga viss darās. Logu vērt ciet, lai izbēgtu no tās neciešamās skaņas arī nevar. Mirstu. Nervi tādas lietas diez gan ļoti nepanes.

Vakar es kopā ar Mis Eksmi aizripinājos uz Jūrmalu-Jūrmalu. Ar ričāgu. Yay! Will do that again, so fuckingly much fun.

p.s. - jūrā peldēties beidzot un pārmaiņas pēc bija tik ļoti labi, ka es nemaz nezinu kā pateikt cik ļoti labi tieši bija! ārā līdz galīgi negribējās un mēs ar Eksmi jau sākām dzejot veidus kā jūru paņemt līdzi uz Rīgu. mans variants bij' jūras uzvalks - uzvelc jūru mugurā kā skafandru ar pretēju funkciju, savukārt Eksme nolēma uz bagāžnieka ierīkot minī-jūras-baseinu.

Tagad vēl tikai jāizdomā veids, kā saglabāt jūras silti-svaigo stāvokli.

p.p.s. - es jau ņaudēju par savu ezera protestu un Liepājnieka jūr-iedomību, tagad es varu teikt, ka pat neīsta jūra ir labāka par sasodītu ezeru, bļāaa.

Kopš tēts manu velodraugu atvizināja all the long way no Liepājas uz Rīgu, lēnām sāku kačāt pilsētbraukšanas skilu. Tas, ka es Liepājā sāku velo lietot ka main transportlīdzekli, bija milzu lēciens manā.. fitnesīgajā attīstībā. So to say, yeah?

Tātad, zirgs nonāca Rīgā.
Vispirms tika iekarots Mežparks.
Tad izokšķerēts ceļš uz Vecāķu pusi.

Sajutos makten varonīga un pieteicos ciemos pie tēta, kurš Pērkonlorda cienīgā miteklī dzīvojas - Marsa gatvē. Pļavniekos. Oh, well, I can do this, even though I have no idea how Mezparks connects with that Riga side.

( cyclist mumblings )

Anyways, kopumā nobraucu 25 km. A record number of city-cycling for moi.
And I'm enjoying myself immensely

Mana Rīgas kakta kolorītā publika šonakt muzicē krievu klasikas mijus ar totālu dzēruma freestylu. Grr. Pirmais stāvs, tieši pretim logam? Not fun at all.

"es nevaru bez tevis iedomāties šo dzīvi"

tāds, lūk, garastāvoklis šovakar. turklāt, ir tāds baigais in-between. gulēt iet īsti negribas, ko īsti darīt vairs nevaru atrast, miegs tā kā tomēr nāk, acis arī nogurušas un nerāda - tā jau palasītu, bet ai... lost my mojo, damn-god-it, all is spiralling down. oh well.

Man ļoti nepatīk, ka cilvēki aizbrauc. Bez manis. Īpaši TAS CILVĒKS, viņa aizbraukšana mūždien velk uz raudienu.