Annijai šodien ir lieli plāni. Šodien Annija dodas uz veikaliem.
Kosmētikas veikals. Jaunu kosmētiku Annija nav pirkusi jau gadu. Viņa gāja pie visiem plauktiem pēc kārtas. Zilas acu ēnas. Zaļas, sārtas un rozā. Annijai ir lielas zaļas acis. Annija izvēlas pelēkās. Tās viņai piestāv un sejā atkal parādās sen neredzētā sievišķā izteiksme. Tā, kad sieviete, kura ir tikko uzkrāsojusies jūtas skaista. Skropstu tuša. Pagarinoša un kuplinoša. Paraugs uzklāts uz skropstām, bet pati tuša ievietojas iepirkumu groziņā. Satīnmaigs un mīksts acu zīmulis. Pūderis, lūpu zīmulis un lūpukrāsa.
Smaržas. Jasmīnu. Tagad tie zied visās malās kā jukuši, nekaunīgi atstājot ziedputekšņus uz deguna, ja vēlies tos pasmaržot. Annija gribētu būt jasmīns. Tie ir viņas mīļākie ziedi.
Nagu lakas franču manikīra veikšanai – maigi rozā un balta.
Pārdevēja ir laipna un smaidīga un Annijas iepirkumu groziņš pilns, bet kredītkartē šodien ieskaitīta alga, kas nesteidzoties to pamet.
Zeķes ar rozēm mežģīņu maliņā.
Tālāk ir jāatrod kleita. Annija atrod tieši tādu, kādā krāsā ir viņas acis. Vienkārša, ķermenim pieguloša, mazliet virs ceļgala. Pagājušās nedēļas darbinieku ballē Annija tajā būtu izskatījusies satriecoša, bet viņa neaizgāja – nebija, ko vilkt mugurā.
Tumši zaļas samta kurpes uz neliela papēdīša. Kopā ar kleitu kurpes izskatās brīnumaini. Atkal karte tukšojās. Un to pašu rosināja arī melna apakšveļa.
Frizieris, kas apgriež viņas tumšās cirtas. Ja tā padomā, tās nav tikušas atsvaidzinātas jau divus gadus. Manikīrs tur pat salonā. Franču. Karte jau teju ir tukša. Vēl atliek nauda dāvanu papīram, lentei, kartiņai un divpadsmit maigi rozā rozēm. Tagad Annija ir nopirkusi visu, ko vēlējās, un var doties mājās. Viņai vēl ir laiks, vīrs pārradīsies vien vēlā vakarā. Viņš ir grāmatvedis sīkā uzņēmumā. To, ka šodien ir viņas dzimšanas diena, viņš droši vien atzīmēs ar apkaltušas tortes atnešanu. Vakardienas produkcija šodien pārdodas lētāk.
Mājās Annija rūpīgi sasaiņo visu nopirkto, katru lietiņu atsevišķi ietinot papīrā un apsienot ar lenti. Arī savu kredītkarti, klāt pieliekot lapiņu ar visiem kodiem. Annija visas šīs lietas dāvinās vīram savā dzimšanas dienā. Tieši tā arī viņa raksta kartiņā. Visas šīs lietas viņa ir gribējusi jau sen. Un patiesībā tās visas viņai ir vajadzējis jau sen. Sievietei ir grūti justies kā pilnvērtīgai sievietei bez sīkumiem, kas palīdz viņai justies skaistai. Tikai tam visam viņai nekad nebija atlicis naudas. Vienmēr bija jārēķina, ko likt vakariņu galdā. Vīrs savu algu ieguldīja šaubīgos akciju darījumos, cerēdams uz lielo laimestu, bet parasti tas viss beidzās ar zaudējumiem. Tā nu ģimenes dzīve bija uz Annijas kredītkartes rēķina. Bet šodien viņa to visu beigs. Annija glīti velk pēdējos vārdus kartītē: „Tas, ko tev vajadzēja man uzdāvināt jau sen. Tad viss būtu savādāk.”
Tad viņa to visu glīti sakārto uz gultas, vāzi ar rozēm noliekot blakus uz grīdas. Tad viņa aizslēdz durvis un atslēgu novieto puķupodā. Šeit viņa vairs neatgriezīsies.
Šodienai Annijai vēl ir lielie plāni. Varbūt viņa nolēks no tilta. Bet varbūt aizbrauks uz Parīzi, slepenie ietaupījumi viņai pašai vēl ir palikuši.