Izmētāti sīkumi paslēpes spēlē; notupjas saules čuksts un pazūd aiz sekunžu rādītāja tikšķa, šķēršojot modinātāja novilkto robežu šīsdienas rītam.

Uz palodzes mētājas vakardienas drupačas par piemiņu nākotnes laimei un paradīzei, ja vakardiena būs nodzīvota pareizi nesteidzoties noslīkt tais acīs, kas bija radītas pāris stundām ne-vietulības ne-īstenības patiesības.

Dīvaini novilkt robežas.

Vai zini, uz kuru pusi šorīt aizgāja mans sapnis, par priežu smaržu jūrmalā klusāk un dziļāk un izjustāk?...

Ar rokas pulksteņa ciparnīcu kā bērns smejos ar salmenīcu pār acīm un iesaucos – ai! prieka liesmiņa pāršaujas sienai un rau, tieši tai drūmajai tantei acīs es iezīmēju taureņus.

Tikai nesmejies. Nevajag pierādīt, ka var arī citādi. Ne šodien es gribu izdzīvot dzīvi. Vienmēr tik jauki ir visu atlikt uz rītu, neslāpēt sevī to ikdienas spītu un lēkāt starp zvirbuļu pērnajām spalvām.

Ar zilzaļām kaķa acīm tu vari man teikt, ka pasaule griežas, bet man ir vienalga, man pieder sūnu lapoņa zelts un attālums starp divām plaukstām pieskāriena brīdī, kad ap viņām ir novilkta stikla siena, kas šķir vizbulīšu smaržu no vakardienas belašu tirgotājas ikdienas.

Un arvien vairāk es gribu aizlidot.

Un aizvien dziļāk es noslīkstu Orionā un Lielajā lācī. Un kamēr tu krāci, kāds teica, ka rītdiena pienāks. Un ausu aizbāžņi pārvērtīsies cukura vatē, ko glabāju virtuves kurpju kastē aiz sāls izbirumiem bez strīda.

Jau vakar izplānotā nākotnē pamodīšos laimīga un piedzēries autobusa šoferis stūrēs uz paradīzi.

Tikai vēl rīt nenobirs margrietiņas mīl-nemīl tornado. Tikai vēl rīt es nedomāšu un aiziešu vējiem līdzi.

Gribi, es iemācīšu tev savu valodu?