Kad debesis brūk (paliek tikai trāpīgākais(?)...)

Es vienmēr esmu bijusi mazliet gļēvulīga pieņemot svarīgus lēmumus. Bieži vien es vienkārši metu monētu vai izdomāju citus variantus, kas apzīmētu jā vai nē. Šoreiz šis līdzeklis ir salvete. To paņemot un noslaukot lūpas, gadīsies tās asā puse, tad es runāšu, bet ja papīrā būs iedobes, tad nesacīšu vienkārši neko. Mirkli vēl vēroju Čilli picas apmeklētājus, viņš tikmēr cītīgi iegrimis telefonā, drukājot kārtējo īsziņu. Nez kuro jau tai īsajā laika posmā, kopš mūsu satikšanās brīža, ēdienu pasūtīšanas un šķīvju piebeigšanas. Sarunas tai laikā nav bijušas gandrīz nekādas. Vismaz ne tādas, kā agrāk, kad runājām par visu. Bet, tātad, pret manām lūpām grauzās salvetes bumbulīši. Viesmīlei vēl ir laiks atnest rēķinu. Zinu, ka tad ja sākšu runāt, varu pateikt lietas, kuras pati neapjaušu, kuras ir iemidzinātas tā, lai man nesāpētu. Bet, es taču sev apsolīju, ka runāšu...
- Kāpēc tu tā dari? Tu liec man justies nevērtīgai. Liec justies, it kā es tev uzmāktos, brīžos, kad man gribas ar tevi parunāties. Agrāk es meklēju tev attaisnojumus. Arī šobrīd es to tā varētu darīt, bet es negribu vainot sevi. Es taču neko sliktu neesmu izdarījusi.. – Aizturu elpu un skaitu sekundes, gaidot, kamēr viņš atbildēs..
- Es mainos. Redzi, tā notiek, ja cilvēks iemīlas. Tad vairs nevajag nevienu citu. Šobrīd viss cits aiziet otrajā plānā.
- Bet cik ilgi tas tā būs? Tu taču esi mani pieradinājis. Un pats vienmēr esi citējis „Mazo princi”, ka mums jāatbild par tiem, kurus mēs pieradinājām. Tu nevari iedomāties, cik bieži, es vakaros, kad tu atkal esi vienkārši pateicis, ka tev nav laika, esmu tevi lādējusi un sevi pēc tad dēļ šīs atkarības.
- Kādā veidā tu no manis esi atkarīga?.. Es ceru, ka tikai kā no drauga.
- Jā. Un tieši tādēļ man to ir tik grūti saprast. Es taču no tevis neprasu itin neko. Vienkārši, lai reizi pa reizei man blakus ir kāds, kas mani saprot un neļauj izdarīt muļķības.- Kādēļ tu baidies par mani, mīļais, es taču tev nekad nesacītu, ka tevi mīlu, arī tad, ja pret tevi justu ko citu. Nekad.
- Tu pati taču es pieaudzis cilvēks. Es nevaru tevi pieskatīt.
- Pietiktu, ja tu kaut vai apvaicātos, par to, kā man iet. Es mirstu kā cilvēks. No manis paliek tikai lelle. Tukša čaula, kas vairs nav īsta. Un es tikai lūdzu, lai tu reizi pa reizei, kaut mazliet mani pažēlo un ļauj izbērt to visu, kas sakrājies manī, - es nespēju atbildēt uz ciniskumu viņa balsī. Parasti es uz to noreaģētu un noslēgtos sevī, bet ne šoreiz. Šoreiz man tas viss ir pārāk svarīgi, tādēļ jūtos kā lūdzēja, kas lūdz to, kas reiz tai ir bijis.
- Bet man ir sava dzīve. Tu gribētu mani visu, ja varētu iegūt. – nav taisnība, nav taisnība, nav taisnība... ir?...
- Es gribu tikai atpakaļ to daļu, kas bija pirms tam.
- Es nevaru to vairs dot. Pieaudz taču reiz! Un izdomā, ko vēlies darīt ar savu dzīvi. - viņš runā, kā to noteikti būtu darījis mans tēvs, ja man tāds būtu bijis...
- Es jūtu, kā, mainos es. Es negribu, palikt tāda. Un savā ziņā tā visa ir tikai tava vaina. Tas, ka tevis vairs nav. Un man nav, kas pajautā, vai tas patiešām ir tas, ko es vēlos. - vai tiešām viņš neredz manu izmisumu? - Un atkal tu novirzīji sarunas tematu tā, lai es justos vainīga. Es nederu šai pasaulei. Tu man vienmēr esi bijis kā tulks. Kā tilts starp diviem krastiem. Vienu, kurā es nododos muļķīgiem sapņiem un otru, kurā ir skarbā realitāte. Tikai tu pazūdi.
-Es nevaru vienmēr būt klāt. Katram taču ir jāveido sava dzīve. Bet tu man vienmēr tajā būsi kas svarīgs.
-Tu tikai tā saki... – nicinošs acu skats no viņa puses pasaka vairāk kā jebkuri vārdi. - Piedod... man drīz būs autobuss.
- Es tevi pavadīšu.
- Nevajag, es pati esmu liels cilvēks, nenomaldīšos...
- Nē, tomēr.
Klusējot aizstaigājām līdz manai platformai. Mums nebija, par ko runāt. Kā vienmēr, kad kāds no mums uzdrošinās mazliet vairāk un skaudrāk atklāt savas emocijas, otrs samulst un viņam vairs nav ko teikt. Savādāk gan varam runāt par visu. Izņemot par mums. Vai mēs abi baidījāmies ko sabojāt savās attiecībās? Tā nu visu laiku esam bijuši labākie draugi, otra atbalsts grūtās situācijās. Klusējām un gaidījām, kad parādīsies mans autobuss. Kad cilvēki, kuriem biļetes bija iegādātas iepriekš sāka kāpt iekšā, apskāviens uz atvadām, kā piebārstīts sīku adatiņu starp mums, un es palieku gaidot savu rindu. Viņš jau aizgājis. Un es negribu braukt mājās. Man trūka gaisa. Pagriezos un, uzmanīgi vērojot cilvēkus, lai nesatiktu viņu atkal, devos pastaigāt pa Vecrīgas mazajām ieliņām. Bez mērķa un orjentācijas, vienkārši iet un iet uz priekšu, vērojot vecās celtnes un domājot, kādus stāstus tās sevī slēpj. Pirmajās ielās vēl cītīgi galvā tiek izspēlētas tālākās un bijušās situācijas, bet vēlāk jau tas pārvēršas vienkāršā pastaigā. Ar stundu man parasti pietiek, lai relaksētos.
Bet šoreiz mani iztraucējas sms no viņa: „Tu iekāpi tajā autobusā?” – „nē..”
Izslēdzu telefonu un devos uz nākamo autobusu. Paskaidrot neko negribēju. Un nevarēju. Lai viņš saprot, kā vēlas.

Sen neesmu raudājusi. Nu, tā nopietni. Tā, ka vairs nevar apstāties. Parasti tas tā ir vienmēr – kad sākas asaru lietus no vaigiem, tad tiek izraudāts viss. Un raudāts tiek pilnīgi par visu. Kaut vai par sīkumiem pagājušajā nedēļā, kas šodien vairs neko nenozīmē.
Šodien tas notika. Izplūdu asarās, kad vakarā nonācu mājās. Labi, ka tas cilvēks man blakus bija māmiņa. Sen jau it kā esmu izaugusi no tā mazā bērna vecuma, taču, tikai ārēji. Atbalstu biju iemācījusies gūt kur citur, bet nekas jau nevar aizstāt to mammas maigumu.
- Drīkst, es ieritināšos te pat blakus, tev azotē?
- Jā, tikai uztaisi tēju.
Atgriezos ar divām tējas krūzēm, ko uzmanīgi novietoju uz galda. Rokas dega. Un pēc tam ieritinājos mūsu mīkstajā dīvānā. Un tad viss vienkārši aizgāja.
- Es neciešu egoistus. Es vairs nerunāšu ar viņu.
- Ar ko?
- Ar Arti. Es sastrīdējos ar viņu. Nezinu, vai viņš ar mani, bet es ar viņu gan.
- Kādēļ? Kas noticis?
- Viņš domā tikai par sevi. Un mani vairs ne. Pēdējā laikā visas mūsu sarunas risinājās tikai tad, kad viņam bija slikti un, kad vajadzēja, kam izsūdzēt bēdas. Tagad viņš ir kopā ar kādu meiteni, un nu viņam vairs nav laika nekam citam.
- Un kur ir problēma?
- Tas, ka es esmu palikusi piedrazota. Mums skolā psiholoģijas stundās stāstīja, ka psihologs tas ir kā atkritumu maisiņš, kurā cilvēki atdod savas emocijas un ikvienam psihologam esot pašam tāds jāapmeklē, lai atbrīvotos no savām problēmām. Mums visu laiku šī saikne bija atgriezeniska un gan viņš, gan es, mēs viens otram stāstījām visu, bet nu, viņš ir tikai tas, kas ir stāstījis, stāstījis un nu viņam ir labi un nu viņš to visu ir pārcirtis.
- Bet tu esi viņam to teikusi? Esi cīnījusies par sevi, lai to pastāstītu? - es parasti esmu klusa un daudz ko noklusēju
- Jā. es esmu viņam sacījusi, ka viņam priekš manis vairs nav laika, ka draugos vai skaipā pat baidos viņam aizrakstīt, jo viņš pasaka, ka šobrīd ir aizņemts. Viņa atbilde ir, ka, lai gan viņš man vairs nevarot veltīt uzmanību, tas nenozīmējot, ka es neesot īpašs cilvēks. Un tad vēl viņš pasaka, ka zina, ka ir egoists un izmantotājs, bet, liekas, viņš pat lepojas ar to, kad tā runā.
- Bet tev taču arī ir draudzenes, kuras nu mācās kur citur, jūs vairs nesatiekaties tik bieži kā agrāk, nesazvanieties, bet tomēr, tas nenozīmē, ka viņas tev ir mazāk svarīgas. Es taču esmu redzējusi, kā tas ir, kad jūs atkal satiekaties, tādās reizēs liekas, ka jūsu draudzība ir kļuvusi tikai vēl ciešāka.
Protams, ka man tādas bija. Elīna un Helēna, kuras nu mācās Valmierā. Ar viņām mēs ziņas uzturam blogosfērā. Visas rakstam virtuālās dienasgrāmatas un pārējās tās lasa un komentē, tā daloties domās par notikumiem. Dace, kura gan neraksta, bet tikai lasa. Tiesa, kopš viņai uzradies puisis, liekas, ka viņa mani ir pametusi. Jau mēnesi no viņas nav nekādu ziņu. Saprotu, ka mācības Stradiņos ir nopietnas, bet tomēr, arī viņas uzvedība man dzēla un radīja savu skumju devu. Santa, Anna un Vita, ar kurām gan gandrīz ik nedēļu devos kaut kur izklaidēties, bet tomēr mums vairs nebija tādu sarunu, kā kādreiz. Vēl viena Elīna, kura nu studēja Anglijā, bet kura mani saprata kā neviena cita, sarunas skaipā reizēm beidzās ar asarainu stāvokli abos galos. Vai Anda. Bet tomēr. VIŅAS BIJA DRAUDZENES. Un man pietrūka Arta.
- Tas ir savādāk. Jo viņa domas man liekas vissvarīgākās. Viņam izdodas no manis izvilkt to, ko reizēm pati neapjaušu. Un tad izvēle liekas pareizāka.
- Tev viņš patīk?
- Agrāk tā bija. Vienu mirkli. Bet tas tā nav. Man tikai vajaga viņa atbalstu. Kādu, kas neļauj nokrist. Man pietrūkst mūsu sarunu. - Reiz viņš man tika solījis, ka mēs runāsim par visu un par neko. Viss pārvērtās sarunās par to, cik viņam ir slikti. Nekas tā arī vairs netiek pieminēts. Es kļuvu par neko – es, protams, zinu, ka viņam ir taisnība, ka jā, ka tāda draudzība tik viegli nevar pazust, bet es nevaru tā. Man nepietiek. Un to viņš nesaprot.
- Bet vai tā var ilgoties pēc vienkārša drauga?
- Jā. - kādēļ visi vienmēr pārprot mūsu attiecības? Pat manas draudzenes, kuras uzskata, ka tur kaut kas ir savādāks - man vienmēr ir licies, ka starp mums ir kāda saikne, varbūt mēs esam bijuši saistīti iepriekšējā dzīvē, šobrīd, šobrīd es jūtos vienkārši tukša.
- Bet tā notiek. Tu taču nevari prasīt, lai viņš visu laiku ir ar tevi. Viņam taču arī ir sava dzīve. Un meitene.
- Es jau neko no viņa neprasu. Tikai draugu. Bet viņš to vairs nevar, vai negrib. Tādēļ es teicu, ka ar viņu nerunāšu. - asaras izlauzās no manām acīm - Savādāk es vienkārši nevaru. Kā karā – ja tā kāja pūst, tad viņa ir jāgriež nost. Nežēlīgi, bet es nevaru. Vienā brīdī viņš taču sapratīs, ka es viņam esmu vajadzīga?
- Tas būs tad, kad viņam atkal būs slikti. Tu pati teici, ka viņš ir egoists un izmantotājs. Un tad tu atkal skriesi pie viņa? Padomā taču par sevi. Tu vari atrast ko labāku.
- Viņš ir mans draugs.... lūdzu, neprasi, es nevaru tev atbildēt. Es pati neko nezinu. Tagad es vienkārši sargāšu sevi... tēja būs atdzisusi...
Tālāk mēs klusējām. Es aizmigu tur pat. Sapņoju, ka aizsūtu viņam sms ar tekstu „Zoodārza dzīvniekus nedrīkst barot. Tu mani piebaroji ar savu draudzību.” Bet patiesībā tā taču arī bija. Man taču vairs nevajadzēja neko citu. Parasto pārtiku/draudzību, es vairs negribēju, man nepietika, man vajadzēja tikai viņu.

- Kādēļ tu tā uzvedies? - arī virtuālajā pasaulē viņam nav miera. Bet šīs sarunas ir savādākas. Tajās es lieliski varu melot. Viņam. Pietika ar to, ka sev es meloju vakar, sakot, ka vairs nerunāšu... es taču jau tajā pat mirklī zināju, ka nevarēšu tā.
- Ko tad es tādu daru?
- Uzvedies tā. Ko tu gribi ar to visu panākt?
- Es tikai gribēju vakar pastaigāties.
- Tu varēji to pateikt. Un ne jau par to ir runa.
- Par ko tad? Pēdējā laikā man vispār liekas, ka tu ar mani runāt nemāki.
- Es taču tev jau esmu teicis. Tagad tu sāc uzvesties kā mazs bērns.
- Jā varbūt. Bet vai zini, kas mazam bērnam ir vajadzīgs visvairāk? Lai par viņu RŪ – PĒ – JAS – RŪ – PĒ – JAS – RŪ – PĒ – JAS – RŪ – PĒ – JAS – RŪ – PĒ – JAS – RŪ – PĒ – JAS – RŪ – PĒ – JAS – RŪ – PĒ – JAS – RŪ – PĒ – JAS – RŪ – PĒ – JAS – RŪ – PĒ – JAS – RŪ – PĒ – JAS.......... - CtrlA + CtrlC + CtrlV, CtrlA + CtrlC + CtrlV... Man tevis pietrūkst. Ja tu zinātu, kā pietrūkst. Lūdzu, lūdzu, lūdzu, neaizmirsti būt mans draugs! Šobrīd es jūtos kā pazaudējusi kaut ko ļoti svarīgu. Tā, it kā man kāds būtu nozadzis dienasgrāmatu vai kādu dārgu atmiņu kladi, kas pilna ar zīmējumiem un mīļiem pantiņiem. Es tikai gribu runāt par visu un par neko. Tu taču mani vēl dzirdi, saproti un redzi?...
Klusums. Sēžu istabā uz dīvāna gala, atspiedusies pret sienu un skaitu kaiju kliedzienus aiz loga. Es taču neesmu traka?... Neesmu, neesmu, neesmu...