05:43 pm
Kādreiz jau biju rakstījusi, ka no sarunām ar briesmīgi briesmīgi briesmīgi nepatīkamiem cilvēkiem es sāku pieklibot ar vienu kāju. Oblica toreiz smējās, ka Dievs nav mazais bērns, tas noteikti notiek tādēļ, lai es nevarētu viņus panākt un nosist. Tagad konstateju, ka līdzīgi simptomi parādās arī no sarunām ar briesmīgi briesmīgi briesmīgi patīkamiem cilvēkiem.
Mēģināju saprast, kā tas iespējams, ka pavisam dažādas, patiesībā pat radikāli atšķirīgas izjūtas noved pie vienādām reakcijām, un šodien iedomājos tā: tas laikam tāpēc, ka tie ir cilvēki, kuri dažādu iemeslu dēļ - vai nu ar savu ļaunumu, vai labumu - liek man justies... teiksim tā, nepilnvērtīgai. Nevērtīgai. Vai kaut kā tā. Jo tu vari likt justies otram mazam un melnam, gan pārbaucot viņam pāri ar psiholoģisko rulli, gan cēli spīdot virs viņa kā saule.
Vecais teiciens vēsta, ka "viss ir tavā galvā". Tagad zinu, ka varu teikt: nē, nav gan. Man viss ir ķermenī. Ego, ieaudies ķermeņa šūnās. Kaut kāds fizioloģiskais ego, vai.
Par laimi, tādu cilvēku pasaulē ir ļoti ļoti ļoti maz.