09:04 am
Nevaru aprakstīt ne savas sliktākās (nekas nenāk prātā), ne labākās dāvanas (nāk prātā pārāk daudzas). Atceros savas pedagoģiskākās dāvanas.
Pirms gadiem desmit mans tēvs katros Ziemassvētkos apsveica bomžus. Nu, smalki izsakoties viņš brauca apdāvināt vīriešu patversmes iemītniekus, bet mēs viņus nekorekti saukājām par bomžiem. Pirms Ziemassvētkiem tēvs piešķīra mums ar māsu katrai divus latus un norīkoja pie dāvanu šķirošanas un pakošanas. Darbs nebija grūts, bet atbildīgs - no katra preču veida ņemam pa vienam, kad visi salasīti, liekam maisiņā, līmējam ciet, liekam pie sapakotajiem.
Joks bija tāds, ka dāvanu maisos bija ne tikai tādas neapšaubāmi derīgas lietas kā zeķes, cimdi, cigaretes, piparkūkas, mandarīni un sveces, bet arī katram tīra, neaizpildīta aploksne, kartiņa, pildspalva un marka vēstules sūtīšanai pa Latviju. Kā bargi paskaidroja tēvs, vērojot mūsu pirmssvētku rosmi:
- Lai tas sasodītais bomzis paņem savu paciņu, attaisa, ierauga kartiņu un marku, un vismaz nokaunās, ka ir nodzīvojies tiktālu, ka viņam pat nav neviena cilvēka, ko svētkos apsveikt!
Droši vien bomži, kad saņēma tēta paciņas, nekā no visas šīs smalkās ieceres nesaprata. Droši vien, ja bomžiem būtu ciba, viņi šo ierindotu pie top sliktākajām Ziemassvētku dāvānām, ko saņēmuši - būtu labāk odekalonu uzdāvinājis, bulduris tāds. Naudu nav kur likt, kartiņas un aploksnes, un pildspalvas - to tak nevar ne ēst, ne dzert un pat ne lāga sadedzināt, visu izmest, phe!
Bet es katrus Ziemassvētkus atceros tieši šīs dāvanas. Tās laikam visvairāk stāsta par manu Ziemassvētku saūtu. Domāju par zeķēm, kartiņām un aploksnēm, bomžiem un dāvinātājiem - jāsaka, ka piemēram, definīcija par bomzi kā par cilvēku, kas zaudējis jebkādus sociālos kontaktus ārpus pudeles brāļu loka, manī ir nostiprinājusies uz palikšanu. Un ar katru gadu aizvien vairāk priecājos, ka man joprojām ir, ko apsveikt Ziemassvētkos.