03:12 pm - Moralizējošs pastāsts par ņergu, žaketi un velosipēdu
Vakar
braucot mājās no darba, mikroautobuss bija stipri pilns. Es sēdēju un aplūkoju sievieti, kas bija nostājusies blakus manam krēslam. Viņai bija jauka melna samta žakete, ar bantītēm sasieta uz vēdera, un es apcerīgi pārdomāju, vai man gadījumā arī nevajadzētu tādu iegādāties. Izskatās ļoti labi, un melnas samta žaketes var vilkt gandrīz visos dzīves gadījumos.
Un tikai pēc pusotras-divu minūšu rūpīgām dizaina studijām man virs galvas, kā multeņu varoņiem, parādījās koša atklāsmes spuldzīte - vēders. Tik liels vēders aiz samta bantītēm var nozīmēt tikai vienu no diviem - vai nu man blakus kūļājās topošais pasaules pilsonis vai kundzei ir nopietnas veselības problēmas. Abi varianti būtībā nozīmēja tikai vienu.
- Jāiedod apsēsties, - es nodomāju. - A ja nu nav stāvoklī? Un man sāp mugura. Un tirpst rokas. Un metas krampji kājās. Jāiedod apsēsties. Es vispār taču esmu pilnīgs invaldīds! Un mikriņš it tik pilns. Un nelabi zvalstās. Bet es braucu mājās dzert šampanieti - dāmai ar bantīšu žaketi tas noteikti nespīd vēl nākamos mēnešus. Un kāpēc neviens cits to nevar izdarīt, sasodīts? Protams, neviens cits to a) vispār nepamanīs - ne sievieti, ne vēderiņu aiz pušķīša b) mikriņos vispār nevalda nekādas pieklājības normas. Jāiedod apsēsties. Un ko es viņai vispār teikšu? Kādā valodā lai uzrunā - krieviski vai latviski? Un...
Mikriņš tikmēr bija apbraucis pagriezienu un apņēmīgi zvalstoties, ripoja tālāk. Sagriezos sēdeklī pret vēderiņu ar pušķīšiem.
- Negribat apsēsties? - es smalkā balstiņā nopīkstēju.
- Jā, paldies, - teica sieviete.
Pieslējos kājas un mēs mikroautobusa šaurajos apstāļos maksimāli uzmanīgi veicām apmaiņu. Vēderiņš un pušķi aši pazuda aiz klēpī ieliktas rokassomiņas.
Šodien
smēķēju pie ofisa sētas, līdz piepeši pamanīju, ka sētas otrā pusē, zālītē, pie braucamās daļas, nekustīgi guļ jauns cilvēks, rokās sagrābis mugursomu. Blakus mētājās divritenis.
- Ārprāts, - bija man pirmā (brīvdienu velosipēdista) doma - kāds nobraucis un novēlis no ceļa.
Ideja gan bija visumā nereāla. Satiksme pie mūsu sētas tomēr ir pietiekami dzīva, tā jau drīzāk var izpildīties uz klusiem lauku ceļiem. Nervozi padīdījos apkārt - asinis nebija redzamas. Nekādas dzīvības pazīmes, jāatzīst, arī.
- Jāizsauc ātrā palīdzība, - es nodomāju. - A ja nu vienkārši piedzēries? A ja nu nav piedzēries? Jāizsauc ātrā palīdzība. A ja nu...
Iebizoju iekšā, pakonsultēties ar kādu mazāk svārstīgu personāžu un atrast telefonu.
- Šausmas, - teica mūsu sekretāre, noklausījos manu juceklīgo atreferējumu. - Jāzsauc ātrā palīdzība. Paskaties, kādas mums foršas maikas uz sporta spēlēm sadrukātas! Būs jāiedod visiem uz mājām līdzi, lai izgludina.
Noblisināju acis un devos pie pirmā stāva dežurantes. Viņai pat nebūtu jāstāv uz ielas, gaidot ātros, vīrietis tāpat labi bija redzams pa logu, kas ir gandrīz vai tas pats.
- Jāizsauc ātrā palīdzība.
Viņa izrādījās vēl lielāka ņerga par mani.
- Es nezinu numuru... Te telefons, zvaniet...
Izmisuma drosmē saķēru klausuli un izsaucu ātros.
Paskatījos pa gabaliņu, kā vīrietis pēc ierīvēšanas ar spirtu sāk vicināties ar rokām un kāpu augšā strādāt, miksētu emociju pārņemta.
Vai providence cenšas man dot maigu mājienu, ka man derētu kļūt par mazliet izlēmīgāku personu?