Šodien beidzot attaisīju savu Adventes kalendāru. Visu laiku nesanāca. Stāsts vispār bija tāds, ka sākumā nopirku divus vienādus - sev un vēl vienam cilvēkam, tad gaidīju, kad varēšu uzdāvināt, bet uzreiz pēc uzdāvināšanas mēs galīgi saplēsāmies un apetīte kaut kā pilnīgi pārgāja.
Tātad, šodien attaisīju, un tur iekšā, izrādās, tādas jaukas, mazmazītiņas salami desu zvaigznītes. Nu, foršas, nu! Un garšīgas.
Pierakstīšu, kā mēs vakar ar Lauvu likāmies gulēt. Viss kā parasti: tad, kad es jau gandrīz esmu horizontāli, Lauva atceras: ka vajag deguna pilienus, gultas zvērus, telefona lādētāju... Pēc pēdējā aizsūtīju viņu pašu un noturēju nelielu, pamācošu runiņu par to, cik jauki neatstāt visu uz pēdējo brīdi un saplānot savu dzīvi drusku uz priekšu. Tad sabučojāmies un migām ciet.
Pēc pusminūtes man atsprāga acis.
- Es atcerējos, ko es aizmirsu, - es dramatiski čukstēju.
- Ko? - miegaini jautāja Zvēru Karalis.
- Eglīti...
Eglīte palika sapakota priekšnamā. Kopš sestdienas...
Es sāku smieties pilnā kaklā. Gada māte, nu! Lauva metās ironizēt, ka to mēs pagūsim arī pēc 15 gadiem, nekas slikts nenotiks.
Tāpat, vēlāk, kad Lauva aizmiga, zagšus izlīdu no gultas, pārstiepu egli uz viesistabu, iztinu, aplēju, izrotāju ar vienu spīdošu bumbiņu virteni un drošības pēc aplēju vēlreiz. Egle sāka tecēt ar nelielu, bet enerģisku strūklu. Satinu podu dvielī, izliku dažus pasijansus nervu nomierināšanai un likos atkal gulēt. Uf.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |