Izlasīju par cibiņu, kas ies uz Aglonu, un sapratu, ka man arī gribētos uz kādu nedēļu kaut kur pazust, tā pavisam un no visiem, lai kā man visi arī (ne)patiktu.
Bijusī kolēģe draugiem.lv izveidojusi albumiņu, tajā viņa acīmredzami iepozē uz priežu fona, un kaut kas fotografijā piepeši liekas ļoti pazīstams, skatos un skatos, līdz saprotu, ka manai mazajai krustmeitai, kad viņa fotografējoties pozē, ir tieši tāda pati sejas izteiksme. Precīzi. Lai gan vienai ir divdesmit pieci gadi, bet otrai trīs, viena ir vīrs un bērns, bet otrai - mamma, tētis un milzīga Teletūbīšu kolekcija, kaut kādā ziņā viņas ir tik neaprakstāmi līdzīgas. Kā tajā bildē, kur visa ģimene - gan mamma, gan tētis, gan bērni - ir vienā garumā, visi tādi ne īsti zīdaiņi, ne īsti pieaugušie, bērni, kas grib būt lieli, lielie, kas grib būt mazi. Nedaudz biedējoši.
Šovakar man ir tāda sajūta, ka es varētu sākt rakstīt savu privāto n_komentaari. Pirmajā vietā tur būtu: "Smuka tu neesi, bet stulba gan". To es rakstītu bieži. Pēdējās nedēļās būtu vismaz reizes divas. Tā skaļi un izteiksmīgi. Pa reizei tur varētu iespraukties vēl kaut kas intīmāks un nervozāks, piemēram, "paklau, beidz pārspīlēt. cilvēkiem pārsvarā ir pajāt" vai "labi, labi, es nebraucu katru kvīkendu uz Maldivu salām, bet ja tas mani tavās acīs padara par planktonam līdzīgu Purčika dīvānā pirdēju, tad tas liecina tikai par tava redzesloka neaptveramo plašumu".
Nu, un tad atkal viss ieietu vecajās, labajās sliedēs. "Smuka tu neesi..."
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |