Šajā vīkendā beidzās mans sapnis par garu nagu ataudzēšanu, jo bija jāspēlē boulings. Un ja spēlējot boulingu, sākumā vēl rociņa bumbā tiek likta uzmanīgi jo uzmanīgi, tad pēc kāda laika azarts prasa savu, un kaut kādi nagi šķiet vien nebūtisks sīkums, patiesībā - pat ļaunprātīgs šķērslis ceļā uz pārliecinošu uzvaru.
Visi pārējie spilgtākie iespaidi no šī vīkenda sanākuši gastronomiski: vispirms brriesmīgi garšīgi šašļiki Klondaikā, tad pašcepti sklandrauši* (nolāpīts, to mīklas malu locīšanu es no tiesas neieredzu, bet rezultāts bija pat ļoti pieklājīgs), mājās marinēta siļķe*, jaunie kartupeļi ar sviestu* (ārpus konkurences, vienkārši nomirt un neuzcelties), mellenes ar pienu un cukuru (brīnišķīgās bērnības atmiņas...) un kūpinātais zemnieku siers. Taisni vai jāatceras nodrāztie teicieni par dzīves garšu, un tā tālāk.
Šodien beidzot jūtos gatava atklāt peldsezonu, tāpēc iešu uz baseinu. Visos baseinos tagad kreizī atlaides.
*pateicībā mājam ar galvu idejas autoram un galvenajam realizētājam
Gribēju bilst dažus vārdus par to, cik lieliski mežonīga kulšanās pa hlorētu ūdeni atslābina nervus, kad mani nervi atkal tika satriekti. Viss sākās ar zvanu pie durvīm.
- Kas tur ellē vazājas, - rūca Dārgais, siedams halātu.
- Kaut kāds čuvaks, - es neizteiksmīgi teicu, ielūrot actiņā. Čuvakam bija zilas džinsas, balts krekls un neliela bifeļa miesasbūve. Dārgais atvēra durvis, es - trūcīgi tērpta - iekārtojos noklausīties aiz pakša.
- Ja iz kvartiri rjadom. Vam siljno muzika meshala? - jautāja bifelis.
Jāatzīst, iesākums nesolīja neko labu.
Lieta tāda, ka pirms kāda laika blakus dzīvoklī ievācās kāds kantainas miesasbūves melomāns. Pie viņa bieži nāk domubiedri - tādi paši kantaini melomāni - un tad viņi pavada aizraujošas naktis, diskutējot par mūziku un atdodoties tās uzvarošajam spēkam. Nākamajā rītā, tā, ap pulksten astoņiem, viņus var redzēt stiklainām acīm klumburējot pa kāpņu telpu un čurājam puķudobēs pie mājas. Bet kas tad tagad bija noticis, kāds policiju izsaucis, vai? Tikai tagad ievēroju, ka apkārtne ir dīvaini klusa.
Patiesībā izrādījās pavisam neparasta - kāds mūsu rāmā neiborhoda loceklis bija izskrūvējis bifeļiem elektrības korķus. Un aiznesis tos sev līdzi nezināmā virzienā. Palikuši tumsā un klusumā, bifeļi stipri satrakojās.
Dārgais pacietīgi paskaidroja virsbifelim dažas padomju sērijveida māju īpatnības. Kā, piemēram, pastāv tādas ventilācijas šahtas, kas ļauj skaņām brīvi plūst vai pa visu māju.
- Mnje, shto, teper zvanitj vsjemu podjezdu? - Bifelis bija sašauts.
Dārgais teica dažus diplomātiskus mierinājuma vārdus un izvadīja viesi pa durvīm. Es paliku virtuvē, gremdējoties pārdomās par to, cik stipri bifelis grib savu elektrību atpakaļ. Vai pietiekami stipri, lai atmestu patiesības alkas, vienkārši izskrūvētu tuvākos korķus (mūsējos, teiksim) un iesprsautu tos savējo vietā? Mūsu vešmašīnai tas nepatiktu. Man tas nepatiktu, Dzīvot blakus bifeļiem-melomāniem jau ir gana nejauki, bet vēl nejaukāk ir dzīvot blakus satrakotim bifeļiem-melomāniem bez mūzikas.
Elektrība patiešām uz sekundi pazuda, bet pēc tam atkal atgriezās. Varbūt mūsu korķi nederēja.
Es laikam pārvākšos uz dzīvi baseinā.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |