Vairs nekādu baumu manā dzīvē. Aizgāju palasīt vipi.lv, un piepeši mans dators sāka zviegt kā zirgs un izmeta elegantu paziņojumu angļu valodā par Trojāna eksistenci pieprasītajā adresē.
Iešu ka vien atpakaļ uz satori.lv.
Kolēģe paskaidroja, ka tuvojas Puškina dzimšanas diena, tāpēc derētu arī ikdienā pieminēt lielā Dzejnieka mantojumu, un "Аффтар Жжош! Пешы исчо!" vietā vajadzētu rakstīt:
В душе моей огонь горит прекрасный,
Его зажгли Вы - автор слов бесценных.
Перо в руке, чернила, шарф атласный...
Пишите дальше, радуйте нас бренных.
Piektdienas vakarā, stundu pirms darba dienas beigām, Shelly saņem zvanu. Dārgais ir turpat netālu no Shelly darba. Shelly iztrinas ap priekšniecības galdu, kamēr tā izlamā divus citus padotos un izpļāpājas ar draudzeni par nedēļas nogalē gaidāmajiem sporta mačiem.
- Vai tu varētu mani palaist ātrāk? - Shelly pieglaimīgi jautā.
- Ko tu man jautā, jocīgā, ir jau pieci un piektdiena. Un ko tu te dari? Vīnu nedzer, toties torti patērē nepieklājīgos daudzumos, vienkārši riebjas skatīties. Tinies!
Shelly saķer somu un skrien uz norunāto tikšanās vietu. Norunātajā vietā stāv Shelly vajadzīgais mikriņš, bet Dārgā nav.
Kad Dārgais atnāk, mikriņš ir aizbraucis un Shelly pa ausīm nāk tvaiki. Putodama, šņākdama un šķendēdamās viņa iet Dārgajam līdzi uz veikalu, tad atgriežas šausmīgi pārpildītā pieturā.
- Iesim tuvāk, - instruē Dārgais - Ja man būs jāstāv kājās, es dzeršu alu un skaļi atraugāšos, goda vārds.
Shelly un Dārgais nostājas pie pašas ietves, lai būtu tuvāk savam transportam.
Gaidītāju pulciņš uz mirkli sastingst un tad eksplodē. Visi metas tuvāk pie ietves, atskan sašutuši šņācieni: "es te biju pirmā!" "gde vi lezite!" Visi drūzmējas, visi ir galēji uztraukti.
Shelly atstumj saulesbrilles pakausī un piesardzīgi paveras apkārt. Nikno grimasi nomaina dēmoniski laimīgs smaids. Kā Afrodīte no putām Shellijā parādās latviete. Kādam neiet? 20 cilvēki ir mežonīgi dusmīgi? Uz mani? Esmu pārkāpusi kādas nerakstītās vienošanās? Es nestāvu kautrīgi maliņā un netēloju, ka mani jau nemaz neuztrauc tas, kas te notiek? Ak, kungs, kas var būt labāks par to!
Izbaudījusi sadzīves trimfa mirkli, Shelly apcer turpmākos notikumus. Mikriņam bija jau jābūt klāt. Mikriņa nav. Tātad tas būs vēlu, un ļoti pilns. Tiks vicināti elkoņi. Kādam uzkāps uz kājas. Pilnīgi iespējams, ka nervozākam pasažierim pavisam notrūks nervi, viņš no niknuma uzsprāgs un izmētās kiškas pa visu ielu. Galīgi neglamūrīgi. Ļaunajiem varoņiem jāpazūd no kaujas lauka kā zibens šautrām, nevis jāmīcās pa pārpildītiem transportiem.,
- Ejam uz taksi, - apņēmīgi saka Shelly. Un viņi pamet pārējos gaidītājus, lai piecus metrus tālāk iekāptu taksī un aizripotu uz gludiem riteņiem, visas baltās pasaules sašutuma pavadīti. Pietrūka vēl tikai pāris gaisa buču.
Toties vakarā es tēloju slaucēju no Habarinkas vai kā nu sauca to miestu Krievijas seriālā, pie kura cītīgi raudāja dažas manas darbabiedrenes. Tiem, kas par šo mākslas darbu dzird pirmo reizi, varu paskaidrot, ka slaucēja no miesta H, kura nosaukums man atmiņā palicis vaļīgi, ierodas Msakavā, pirmajā dienā apprecas ar uz ielas iepazītu miljonāru, kam sieva vajadzīga mantojuma iegūšanai, bet viņai bagāts vīrs vajadzīgs studiju maksas segšanai, un tad visi briesmīgi cieš kādas divdesmit sērijas, kamēr laimīgi dabūjas. Taču ievērības cienīgākais nav sižets, bet slaucējas raksturs - pat pēc apprecēšanās ar briesmīgi bagāto politiķu dzimtas atvasi, Maskavas miljonāru, viņa ceļas puspiecos no rīta, mazgā veļu (kuru izkar turpat pagalmā, biezajiem kaimiņiem par milzīgu izbrīnu), uzkopj māju, cep cepešus, skrien uz universitāti, vienā vārdā sakot - nevar nosēdēt mierā ne mirkli, un citādāk savu dzīvi pat iedomāties nevar. Tā nu es labākajās padomju sievietes tradīcijās atbraucu mājās no darba ar taksi, uzpīpēju pāris cigarešu un metos vārīt sieru, un kamēr vārījās siers, izbirstēju māju. Vājprāts kaut kāds. Es jūtu, ka Dārgajam pienācis beidzamais laiks saņemt savu pasakaino mantojumu.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |