Dažreiz man gribas aizbraukt tālu prom. Uz ilgu. Un redzēt, kas mani sagaidīs. Kad atgriezīšos.
Kā jau cibā tas rakstīts (un cibu mums būs klausīt kā svētos rakstus), vakar sākās suņa gads. Un vēl kaut kur bija rakstīts, ka tas būšot darbu pārpilns.
Jāatzīst, vakar, kad par to iedomājos, pārbaidījos. Kā? Tikai tagad sākies? Kas vēl var sākties? Kādi darbi? Kāda pārpilnība? Es jau visu janvāri, rupji lēšot, ņemos vismaz 2,5 slodzēs (darbs, sesija + haltūra). Un tā patiešām ir manu spēju un izturības robeža, fiziskā un emocionālā.
Ne skuju. Ir suņa gads, pulkstens viens dienā, un es esmu pabeigusi visu. Visu. Varu sēdēt, kūļāt kājas, ēst konfektes, dzert tēju un atkopties pēc vētrainās vakardienas. No sasolītās sunības tik daudz ir plicis, kā viens suns, ko šorīt izvedu pastaigāties - un pat ne ugunīgs, bet balti-melns.
Horoskopi ir vienas pupu mizas, tik tiešām.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |