Klusums mani nogalina.
Runā ar mani. Saki man, par ko tu domā. Stāsti, kā tev gājis šodien darbā, pie ārsta, kas tev skapī un pieliekamā, stāsti man, ko tu gribēji uzrakstīt, bet neuzrakstīji, jo nebija laika vai uznāca bailes un kauns, vai tas nebūtu stilīgi, stāsti man vispār. Pastāsti, ar ko slimoji bērnībā un no kā tu kaunējies, par mīļāko krāsu, mūziku, grāmatu un dzīvnieku, reliģisko pārliecību un seksuālajiem paradumiem, pirmo vilšanos un pirmo buču, nobrukušo datorspēli un salūzušo krēslu, pastāsti, ko mīli un no kā baidies vai cik jocīgi cilvēki uzvedas uz ielas vai transportā, cik sausas šodien ielas un spoža saule, cik apnicīgs priekšnieks un gara dzīve. Saki, ka es tev patīku, ka šodien ārā auksts laiks. Piezvani man un palasi priekšā telefongrāmatu vai pavārgrāmatu vai krustvārdu mīklu, vai jebko, kas pie rokas. Uzraksti man vēstuli un saki, ka mēs labi pavadījām laiku, ka mīli mani, un ka ziema beigsies. Tikai runā ar mani.
Bļauj uz mani. Es laikam tikai tāpēc vien tik bieži lecos, lai dzirdētu, kā kliedz. Kā atveras un ir, kā runā, kā runā ar mani, kā emocijas plūst, un nav vairs barjeru, zobi cieši skaustā, klusa rūkšana pie auss, šņāciens, inde un asinis, tik cieši kopā, tik sāpīgi, ka jāsaraujas kamolā un jākunkst, tik īsti, nekādas racionalitātes, lai gan es vienmēr gaidu arī to, tikai skaņa, tikai tu un es, un niknums, un drausmīga pieviltība, un aizvainotība, un izlaušanās, visu sāpju akumulācija un eksplozija. Pasaki, pasaki beidzot, kā es tev esmu apnikusi, cik stulba es esmu, ka es nekā nesaprotu un krītu uz nerviem un ka tas viss bija domāts pavisam citādāk, ka es to visu sadomājos, "it's al in your head", stulbā, pistā kuce. Kliedz uz mani. Un es kliegšu pretim, līdz mēs paliksim bez elpas, savainoti un dzīvi. Bļauj uz mani.
Tikai runā ar mani.
Klusums mani nogalina.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |