Tā nu sanāca, ka šodien triecientempos izdzinos cauri Aspazijas "Sarkanajām puķēm" un "Dvēseles krēslai". Visvairāk mani sajūsmināja, lūk, šāds, agrīns dzejolītis:
Aspazija
Žurkas
Bet mitēšanās galvā
Man domas darbojas,
Tās dzīvo dien' un naktī
Kā žurkas grauzdamas.
Kas gadu gadiem sakrāts,
Tās visu izposta,
Un svētumu nekādu
To zobi netaupa.
No viņām visām viena
Visvairāk bīstama,
No kuras man nav miera,
Tā ir - paškritika
//Man ir aizdomas, ka lielākajam vairumam šis joks nepieleks, taču mani dzejoļa beigas tiešām iedzina gandrīz histēriskā smieklu lēkmē. Pilnīga satura un formas vienotība - tas, kā beigās nobrūk viss skaņojums, runājot tieši par paškritiku, ir gluži vai zīmīgi, un tā vien vedina uz pārdomām stilā - vai tiešām paškritika ir pati ļaunākā iespēja, un vai varbūt gadienā paškritika šeit jau nav kaut ko pārāk stipri nograuzusi. Un vispār, jo vairāk es šo skaņojumu pārlasu, jo humorīgāks man tas liekas. Žurkas galvā, ko neteiksi.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |