Epizode nr 1: Doles Trodekss.
Vispār iestāde uz goda. Mazmazītiņa telpa, trīs čaļi - darbinieki, viens sēž pie galda un raksta papīrus, viens meklē kastītes ar telefoniem, un viens vienkārši staigā apkārt un mēģina taisīt norūpējušos seju. Pie galda divi krievu onkuļi ap sešdesmit, kas latviski, šķiet, neprot, pat "sveiki", un mēģina aizpildīt kaut kādu iesniegumu.
- A čo eto takoje? - jautā galvenais rakstītjs.
- Adres. Napišite juridičeskji adres svoevo rabochevo mesta - čalis-papīru rakstītājs paskaidro.
- A ja neznaju...
Pārdevējs mirkli mulsi raugās pircējā.
- Nu, mne be ochen bil nuzhen etot adres, vi mozhet pozvonitje i sprositje...
- Nu, eto tam, na puti ka aeroportu, tam esho takije shari nadutije, i badminton igrajut...
Iedomājos, kā izskatītos iesniegums ar juridisko adresi - u aeorporta, tam, gde nadutije shari.
Epizode Nr 2: mēģinu ielikt SIM karti telefonā,
Instrukcijā skaidri un gaiši rakstīts: "Nospiediet aizmugurējā vāciņa atbrīvošanas pogu, pēc tam atveriet aizmugurējo vāciņu". Spiežu, spiežu, no results. Spiežu, velku un raustu, speižu, raustu un velku. Pēc divām minūtēm nagi izskatās kā suņa saplosīti, bet vāciņš, protams, nav pakustējies ne no vietas. Saniknojos. Apgriežu nagu atlikumus. Aizrakstu e-pastu dārgajam. Atbildes nav. Palauzu "atbrīvošanas pogu" uz visām pusēm. Joprojām nekādu dzīvības pazīmju. Nospļaujos, paņemu tējkaroti un ar tās palīdzību brutāli atlaužu vāciņu, pogu neaiztiekot. Lieki teikt, ka tējkarote tiek laista lietā arī taisot vaļā SIM kartes turētāju.
Secinājums - nav saprotams, kāpēc pērkot telefonus, kārbiņā reizē ar akumulatoru un lādētāju netiek izsniegt arī galda rīki, un kāpēc par tiem klusē instrukcijas.
← Previous day | (Calendar) | Next day → |