1. Ja es mēdzu pati ieskrūvēt spuldzi lampā, tad es lūk, esmu, bļā un feministe. Kas ir, ka negrib pa tumsu dzīvot. Ja es vēl pateiktu, ka arī piloša krāna jautājums tike risināts nevis ar mineta, bet ar namu pārvaldes algota santehniķa izaukšanu, mani droši vien sadzedzinātu uz sārta.
2. Latvju dzejnieki visi kā viens ir lieli nonkomformisti.Galvenais, ka visi kā viens.
..tici man, un es arī..
tīra balss, tīras plaušas
un tīra sirdsapziņa
un labas atmiņas
un milzīgs milzīgs prieks
nepamatots un pār malām plūstošs
viens pats mājās
..tici man, un es arī..
Es nemāku priecāties par to, ka cilvēki aiziet. Es nemāku priecāties, ka viņiem ir labi bez manis, pat tad, ja viņiem patiešām ir labi, un pat ja mana prombūtne atrisina dažas problēmas un vismaz dažos aspektos padara viņu dzīvi mazliet vienkāršāku. Es laikam tiešām tomēr esmu egoiste, es esmu savtīga, savtīga, līdz kaulu smadzenēm, mīlu sevi vairāk par citiem, un absolūtā klusībā, sirds dziļumos nevaru saprast, kā var neuzņemties atbildību par mani, kā var neuztvert manas problēmas nopietni, kā var neuztraukties par mani, kā var uztvert visu kā pārejošu, kā var sākt šķirties, vēl tikai ieraugot. Kā var atrast visu spēku tikai sevī un neskatīties uz citiem. Pat tad, ja es mazliet mānos un reizēm saku, ka zinu. Neko es nezinu.
Bet es māku priecāties par to, kas man ir bijis. Es māku priecāties par to, ka kas tāds - vai Kāds - vispār bijis. Atcerēties, priecāties, uztraukties, risināt sarunas šurpu turpu turpu šurpu, smaidīt uz iekšu, stundām ilgi, mēnešiem, ielikt to visu dziļi dziļi lādītē iekšā un vāciņu virsū, padarīt par daļu no sevis un atkal pārziemot. Un tas ir sasodīti labi.
tici man, un es arī
es jau tagad
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |