Pasaulē ir šausmīgi daudz lieka. Un šī sajūta neatkāpjas. Visa kņada, viss satraukums, visi "vai tu zināji, ka viņš ar šito, bet es ar to", "vai tu zināji to", "vai tu zināji šito", visi mēģinājumi, visi melnraksti, iesākti un nepabeigti, visas peripetijas un kaislības, visas pārpratumi, kas rodas no nespējas apjēgt, ka sapīšanās savos kompleksos nav atbrīvotības pazīme un vazāšanās no vienas gultas uz otru kā vecai maukai nav brieduma pazīme, un ka tukšas frāzes ir un paliek tukšas frāzes, un ka nav jēgas no citiem skaļi pieprasīt to, ko tu pats pat nedomā dot, un ka nav pamata lepni taurēt "tu esi neargumentēts", ja pats nespēj uzrādīt nevienu argumentu, un vēl visi stulbie stereotipi, it sevišķi tie, kas ietver vārdus "intelektuālis", "statuss" un "mākslinieks", cilvēki ar nopietnu seju klāsta tik nejēdzīgas un briesmīgas blēņas, ka acis izspiežas klausoties, labāk vispār nespriedelēt par tādām tēmām manā klātbūtnē, mani tas viss neiedomājami nomāc un nogurdina, un man negribas ar to samierīnāties, man negribas to klausīties, man negribas par to domāt un man negribas, lai kāds cits par to domātu, kantains palikdams, man tas viss neliekas pareizi, it ne pavisam, man liekas, kaut kas tur ir sagājis galīgā tūtā. Man gribas mieru.
Un tādos brīžos es iedomājos, cik viss patiesībā var būt vienkārši. Viss var būt vēl vienkāršāk par vienkāršu - pie tevis atbrauc tas, kuru tu mīli, tas viens, kuru tu vienmēr esi mīlējusi, vai tu aizbrauc pie viņa, jūs apsēžaties, iedzerat tēju, uzpīpējat vai pat nepīpējat, mazliet parunājat par to, kas noticis pa dienu darbā, un par to, ka derētu nopirkt jaunus aizkarus vai varbūt kādreiz iegādāties kaķi vai zelta zivtiņu, brīdi klusējat, jo nav sajūtas, ka visu laiku būtu jātarkšķ, lai izskatītos piepildīti un interesanti, vienkārši pieglaužat vaigu pie vaiga, paņem roku rokā un esat kopā. Un ir ļoti ļoti labi. Ir ļoti liels miers. Un viss ir ļoti vienkārši.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |