Labrīt, taisni vai nezinu, no kura gala ķerties klāt savai friendlistei.
Pa šo laiku es esmu absolūti spontāni un negaidīti paņēmusi savu pirmo atvaļinājumu mūžā un izbraukusi deviņas valstis. Primārais mērķis - Horvātija, bet pa ceļam bija arī Lietuva, Polija, Ungārija, Slovēnija, Austrija, Čehija, Slovākija un pat Bosnija-Hercogovina. Redzēju fantastiskus dabas parkus un vienkārši ļoti skaistas ainavas, smukas pilsētas, gigantiskas alas, ļoti daudz katedrāļu un visai daudz benzīntanku. Peldēju Vidusjūrā, lasīju grāmatas, interesējos par vietējo vēsturi virspusīgā līmenī, ēdu - gan vietējos brīnumus, gan Macdonaldu. Domāju. Nedarīju neko. Rakstīju dienasgrāmatu mazā kladītē.
Atgriežoties realitātē, sajūtas ir divejādas. No vienas puses, ir jau skaidrs, ka mēs braucam prom vispār tikai tādēļ, lai atgrieztos, un man ir visai daudz, pie kā atgriezties, bet no otras puses, iedomājoties visu, kas tagad jāizdara darbā, mācībās un haltūrās (taisos pelnīt nākamajam ceļojumam), vienkārši murgi sāk rādīties.
Tāks, un tagad es pat ievilkšu elpu, saņemšos, un ielūrēšu darba pastkastē.
Strādāšana pēc atvaļinājuma atgādina peldēšanu aukstā ūdenī - var jau lekt uzreiz uz galvas, bet parasti sanāk tikai tāda mīņāšanās krastā, kāju pirkstu bāšana viļņos un salīga drebināšanās.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |