Pa veikaliem staigāju reti, bet tas vienmēr ir priecīgs notikums. Piemēram, šodien pat.
Ar nopietnu seju stāvu mazā telpiņā, kas pilna ar keramiku, ka ne soli paspert un fotografēju podus un vāzes. Pēkšņi atskan bailīga pārdevējas balss:
- Bet vāri taču Jūs ar nofotografēsiet?
Paskaidrojums - pārdevēja ir jauka, maza trausla krieviete.
- Eeeee... kā lūdzu?
- Vāaaardi!
Un viņa droši iet pie plaukta, un rāda uz miiilzu izmēeeru zili zaļu spīdīgu terakota vardi.
Kādu sekundes daļu rotaļājos ar ideju šo monstru tik tiešām nofotografēt un aiztiept priekšniecībai. Jau iepriekš izlīksmoju par čiekurienes seju, kad pēc pavēles - lūdzu, kaut ko gaumīgu no keramikas, labāk neglazētu un nespīdīgu, bet var arī glazētu, tikai gaumīgu un oriģinālu, es viņai atstieptu šo vāaardi, māla kluci vidusmēra pusaudža izmērā ar izvalbītām acīm baisā jūras krāsā.
- Nēeee, laikam varde mums nederēs, - es visbeidzot apdomīgi saku. Man paliek žēl pārdevējas. Viņa ir tik maziņa, bet varde tik liela, un protams, pašā augšējā plauktā. Un tā būs jāņem nost un jāliek atpakaļ.
- Kaaaāpēc? - jautā pārdevēja, vēl joprojām uz pirkstgaliem pastiepusies, plaukstas uz vāaardes uzlikusi. Viņa izskatās pēc bērna, kas nedabūs bonbonku.
- Mūs laikam tomēr vairāk interesē interjera priekšmeti, - es cienīgi saku.
- Aaaa, - viņa saka ļoti bēdīgā balstiņā. Mazā rociņa atlaiž vāardi.
Pēc tam, kad es saloku savu aparatūru, iznāku no veikala, lietus ir beidzies. Un man uznāk pilnīgi histēriska smieklu lēkme. Es saprotu, ka nav jau labi smieties par cilvēkiem, kas cenšas tev palīdzēt. Un turklāt droši vien, ja vien tik tiešām keramikas cenas nosaka pēc tās izmēriem, vāarde bija dārgākais eksponāts veikalā. Bet kāaads!
Es iedomājos, kā šī vāarde izskatās brīvā dabā, teiksim, kāda privātmājas vai vasarnīcas dārza stūrī, pie dīķa vai taciņas. Visticamāk, ka gluži tā pat, kā tā izskatās plauktā - vienkārši sirreāli.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |