Lasu savus draugus skolniekus, kas visi kā viens un viena gaužas par "sliktajām brīvdienām", "drausmīgajiem laikapstākļiem", "nīkulīgo nosakņu", "piekakāto sniegu", "aizkavēto pavasari" un vēl nez ko. Palūru uz viņiem pār darbu kaudzes maliņu un glīti sarullēto slēpošanas kombinezonu, kas neizmantojams stāv kā vērsim sarkana lupata un vienīgais skaidrojums, kas man šim velšmercenam nāk prātā, ir "ot zhira besitsa".
Latvijā atdzimst narcisms
Šodiena sākās ar to, ka anulēju savu bankas karti*. Un beidzās ar to, ka parakstīju līgumu par bezmaksas interneta banku, bezmaksas otro pensijas līmeni, 60 latu izņemšanu no konta un jaunas kartes izsniegšanu tuvākajā iespējamajā laikā (triju darbadienu garumā, respektīvi). Padod tik velnam mazo pirktiņu, tas saucas**.
*Biju pilnīgi pārliecināta, ka manējā ir nozagta vai pazudusi. Izkratīju visu somu, piezvanīju uz mājām - a maka ta nav. Briesmīgi raudāju. Neatcerējos, vai paroles bija ieliktas makā vai pazaudētas. Toties noteikti atcerējos, ka makā bija dažas mīļas lietas, bildes un privātās vizītkartes (ne tās, kas tualetes tīrība). Nu, un karte, protams, ar algu un prēmiju. Izzvanījos pa visiem banku dienstiem, nobloķēju karti. Saņēmu ziņu, ka maks tomēr atrasts mājās.
** tas, protams, nozīmē arī to, ka tagad varēšu atkal kļūt par cibas apmaksāto useri - tikko kā pieslēgs i-banku, kā solīja, kaut kur rīt ap pēcpusdienu. Viena lieta (stulba) ved pie citām (vēl stulbākām) (he-he).
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |