Biju šodien atkal uz kalna. Cilvēku šausmīgi daudz, brīžiem nav kur pat lāga apgriezties.
Un varbūt smieklīgi, bet laiku pa laikam, slēpojot no tā kalna augšā un lejā, es mēdzu iedomāties, kā kādreiz mācīšu slēpot savu bērnu. Nu, vai bērnus. Jo vecākiem ir jāsporto kopā ar bērniem, tas ir ļoti svarīgi gan fiziskai, gan vispārīgai attīstībai. Es to visu pat pavisam skaidri varu iedomāties - galu galā, tur pat nav ko daudz fantazēt - uz kalna tāpat pilns ar tādiem 2- 3 gadus veciem knauķiem, kas it kā tikko kājās var nostāvēt, bet visiem ķiveres galvās un nesas lejā kā raķetes.
Un tādēļ es labāk ķeros pie lietas jau laicīgi, un mācos slēpot, kā nākas. Lai uz to laiku, kad bērns būs klāt un mazliet paaudzies, varētu laist no kalna kā īsts ass. Kopā ar viņu.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |