Šķiroju sēklas no sēnalām. Nepaliek sevišķi daudz. Maz. Ļoti maz paliek.
Paliek tik vien kā nopirkt šņabi (vai Jūs zinājāt, ka "Supermārketā" šņabis par 70 santī miem lētāks nekā citur? Tieši tāds pats, tikai lētāks), pasist padusē mīļotā vīrieša manuskriptu un iet uz Daugavmalu runāt par dzeju.
Paliek auksums un žilbinoša gaisma. Un pelni, pelni, pelni, ļoti daudz pelnu starp sēnalām.
Gribas pasūtīt visus, ar kuriem man asimetriskas attiecības. Visus, kurus mīlu vairāk nekā viņi mīl mani - un tādu ir ļoti daudz. Visus, kuriem es neesmu vajadzīga. Visus, kas lūr uz mani ar "baudkāru naidu", un raksta par mani poustus stilā "cik daži ir nožēlojami un paši to nesaprot, kā gan es dažus nicinu un cik superīga es esmu salīdzinot ar dažiem". Visus, ko mani apgrūtina. Visus, kas apgrūtina mani. Visus, kas nemīl mani - nemīl mani tā, kā es mīlu viņus. Visus, kas nemāk zaudēt. Visus, kas nesaprot "nē" - un kad es saku "nē", tas nozīmē "nē", nevis "es tev braucu virsū bez pamata". Visus tos.
Bet labi padomājot, tas nozīmētu atšūt gandrīz visus.
Un vispār man ceļas temperatūra. Tusošana Daugavas vidū laikam tomēr ir vējaina nodarbe.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |