Nu, un kā lai uzraksta par to visu? Par pieskaršanos, zibšņiem, cigāriem, cimdiem un pātagām, dzeloņstieplīti ap kaklu un 2 m koši sarkanas šalles? Par atbrīvošanos, par ļaušanos, par visu to, kas pēkšņi mans, par visiem pārsteigumiem, kas nekad nekad nebeidzas, vismaz ne vienu dienu? Es nemāku. Nevaru izdomāt.
Var mēģināt runāt par cigāriem. Par to, kā ir uzmaukt galvā rūtainu cepuri ar nagu un pīpēt resnu cigāru. Tu neesi pīpējis kādus pāris mēnešus, cigārus tu vispār nekad neesi pīpējis, un bauda ir tik neiedomājama, ka pēc tam ir jāraud. Bet tas ir vienkārši skaisti, galu galā - apkārt ir auksts un tumšs, bet tu stāvi siltā virtuvē ar rūtainu cepuri galvā un resnu cigāru zobos.
Un tagad Pats Labākais Vīrietis pasaulē šuj manu jauno somu, kas ir cieta kā zole, bet jau palikusi bez siksnas. Nu, kāpēc somas ir tik neizturīgas, bet es - tik vāja? Nu, nevaru es izdurt adatu caur visām tām ādas kārtām. Es varu vien par to iepukstēt cibā, justies neiedomājami pateicīga un vainīgi šķielēt.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |