Kā es ienīstu nepieciešamību pelnīt naudu. Vienkārši ienīstu. Tā man liek ienīst pat darbu, kas man citos apstākļos droši vien pat vairāk patiktu nekā nepatiktu.
Lai rakstot formālo atvaļinājumu. Mēs jau tāpat te tikai piestrādājot, nu tā, apvienojot studijas ar darbu, nekas nopietns, kas tad mūsu darbā vispār ir no darba. Tādi it kā pilna laika darbinieki, bet mēs jau saprotot... Un attieksme pret darbu ar tāda nenopietna un darbi nekvalitatīvi, vispār - mēs visu jau tā kavējam, vajadzētu pārskatīti noteikumus.
Nekas, ble. Nekas. Tikai mēs taisam augšā to fakino produktu. Nekas, tikai darba ir pārāk daudz. Nekas, tikai lai paši pamēģina arī ko citu nekā tikai nepārtraukti pa sapulcēm svinīgiem ģīmjiem staigāt. Formālais atvaļinājums, ble.
//bet stāvot veikalā un meklējot lētāko maizes kukuli starp citiem, tu droši vien saproti,ka pazemojums ir neizbēgams. Jautājums tikai par to, kur un kad tas tevi sasniegs.
//Visu laiku atceros, kā bakalaura laikos mans tētis mūsu kursam lasīja vienu lekciju kursu. Un pirmajā nodarbībā viņš stāstīja par to, ka paliek aizvien vairāk tādu cilvēku, kas vienkārši nevar atrast savu vietu. Viņi nav ne slikti, ne muļķi, bet viņi nevar atrast to, kas viņiem padotos, viņi nevar atrast darbu, viņiem nav naudas un ir draņķīga dzīve, un tur nekas nemainās. Tā ir no paša sākuma līdz pašām beigām, neviens neko nevar izdarīt. Nu, vismaz tā es sapratu.
Un kopš tā laika, nu jau vairākus gadus, man vienmēr ir bijis šausmīgi bail, ka es arī varētu būt tāda. Tāds cilvēks, kam vienkārši nav vietas. Tāds cilvēks, kas vienkārši neder - nekur un nekam. Tā taču gadās.
//es gaidu grūdienu. Gaidu grūdienu, gaidu kaut ko, kas varētu ļaut skaidri pateikt.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |