Šodien Jankumam prasīju, kā top viņa ieraksti. Piemēram, vairums manējo top, visu kārtīgi apdomājot un pārdomājot, un tikai tad kaut kas parādās šeit. Bet bieži tā arī neparādās. Bet te nekad nav to pašu sliktāko lietu. Par samazgu spaini man kalpo mana papīra dienasgrāmata, jā, jā, es tādu rakstu. Starp citu, tikko salīmēju vienu no tās izplēsto lapu. Biju dienasgrāmatu parādījusi Mārim, bet tad sapratu, ka tas jau ir par traku, tas rakstītais, ka vajadzētu to visu nahuj laukā. Bet pēc saplēšanas man palika žēl. Jo tā tomēr ir mana subjektīvā patiesība. Tas, kā tobrīd esmu jutusies. Un rakstīta man, tikai manām acīm, jo var būt pārāk sāpinoša un nepareizu priekšstatu radoša. Tādēļ atziņa, ka dienasgrāmatu var rakstīt tikai un vienīgi sev vai arī nevar bez komentāra rādīt. Jo tas patiešām ir melni, melni, melni. Man dienasgrāmata ir domāta, lai dzīvē es vairāk varētu starot kā saulīte, atmetot to visu negatīvo miskastē.
Bet tā jau šonedēļ neiztikām bez dažas labas pikantākas ainiņas ;) un Jankums teica, ka man obligāti jāuzraksta, ka viņš esot jājis (man tas padodoties labāk), un, zinies, viņam arī ļoti labi padevās priekš pirmās reizes (nē, šeit cūkas laimes princips nespēlē!). Un divas stundas tā mēs bariņā jājām. Interesanti, kā tur puišiem rītā būs ar kājām? Piemēram, es jau jūtu, ka vispirms no voltizēšanas, tad divām stundām mežā un visbeidzot vēl savas pusstundas pastrādāšanas man rītā nebūs labi. Vēlams, lai nebūtu daudz trepju jāekspluatē. Ziniet, es tomēr uzskatu, ka zirgi ir gandrīz pats labākais, kas ar mani gadījies dzīvē. Novēlu arī jums piedzīvot zirgu*!
( * )
← Previous day | (Calendar) | Next day → |