Asinsdziesma

Atļauj man ugunis sēt, kārt bērzzaros dzirkstis,
liesmas gredzenu gredzeniem, vainagu vainagiem
krēslā kā vējbalsis vērpsies
un tumsā kā ķermenī dobā
ieraksies gailoši, kaistoši
raganas pirksti

Savīsies, sapīsies dedzīgi mežgaru skati
manā ķermenī, tavā, un mīsies tavs
miris, mans dzīvs.
Kūpot zobos iecirstām asinīm, melns
vilks savu briedi kā
nobūrums atradīs
uz ceļiem, kas visi
degumā slēgti un
ugunīs.